Laipni lūgti biedrības "Patvērums "Drošā māja"" tīmekļa vietnē!

Konsultācijas Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588

Radio: Bēgļi Latvijā neierodas naudas dēļ

Ievietots: 31.05.2013

www.naba.lv Ketija Riteniece, 30.05.2013. 

„Tas ir smieklīgi, ka kāds domā, ka mēs ieradāmies Latvijā naudas dēļ,” saka Pega, bēgle no Irānas, „Mēs esam kristieši. Tas ir iemesls, kāpēc mēs bēgām. Mēs mainījām savu reliģiju. Irānas Islāma likumi paredz, ka, ja kāds maina reliģiju, valdība to var nogalināt. Irāna ir kā cietums.” Latvijā ir mazliet vairāk par vienu simtu cilvēku, kas savā dzimtenē ir apdraudēti – patvēruma meklētāji. Ieguvuši bēgļa vai alternatīvo statusu, viņiem ir jāuzsāk jauna dzīve Latvijā.

Bez valodas zināšanām neuzticas

Šobrīd Pega un viņas vīrs Farhads ir darba meklējumos. Farhads ir programmētājs, bet Pega iepriekš strādāja video montāžā un arī zobārstniecībā.

Viņi negrib gaidīt sociālo palīdzību, bet strādāt un tādējādi palīdzēt Latvijai. Uz darba intervijām gājis gan Farhads, gan Pega: „Es protu uzņemt speciālas fotogrāfijas zobārstniecībai, darīju to arī Irānā. Man bija jāiziet tests. Darba devējs teica, ka tas izpildīts ļoti labi, bet tā kā es nerunāju ne latviski, ne krieviski, daudziem ir bail mani pieņemt darbā.”

Pusaudzis otrajā klasē

Valsts valodas zināšanas ir integrācijas atslēga. To trūkums traucē gan iekļauties darba tirgū, gan izglītoties.

Abi Afgāņa Mahamada bērni mācās mazākumtautību skolā, par ko viņš ir ļoti neapmierināts, jo bērni trīs gadu laikā neesot iemācījušies neko – ne latviešu valodu, ne krievu valodu. „Tas varētu likties smieklīgi, bet skolotāji maniem bērniem neuzdod nevienu jautājumu! Bērni vienkārši tā pavada laiku – iet uz skolu, apmeklē stundas. Es saprotu skolotājus, jo viņu pienākums nav mācīt valodu. Skolas vadībai bija jāorganizē valodas apmācības, bet tas tā nenotika. Bērni stāsta, ka klasē neviens viņiem nepievērš uzmanību, gluži kā viņi būtu neredzami.”

Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Svetlana Djačkova uzsver, ka lielā mērā tā ir skolas iniciatīva, ka šādi bērni skolā vispār tiek uzņemti. Savā pētījumā par izglītību viņa aptaujājusi skolotājus. Tiem visvairāk trūkst metodoloģiskas programmas, kā ar šādiem bērniem strādāt. „Puisis, kam ir piecpadsmit sešpadsmit gadi, pēc zināšanu līmeņa varētu iet kaut kādā otrajā klasē,” piemēru sniedz juriste Džena Andersone, „Tai pašā laikā – kā var gandrīz pieaugušu cilvēku ielikt otrajā klasē. Tā ir milzīga problēma.”

„Nevienam no viņiem Latvija nebija galamērķis,” par patvēruma meklētājiem runā „Patvērums „Drošā Māja”” darbiniece Mira Tsarand, „Bet – par laimi vai nelaimi – viņi tika aizturēti. Saskaņā ar Eiropas likumiem, varētu teikt, ka viņi bija spiesti pieteikties bēgļa statusam Latvijā. Sākumā viņi mēģina atrast iespēju, kā valsti mainīt. Tikai pēc dažiem gadiem viņi sāk saprast, ka tādas iespējas nav, un pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir.” Savukārt Dženai Andersonei, ikdienā strādājot ar bēgļiem, radies iespaids, ka Latvijā nokļuvušie šeit grib palikt. Viņi to neuztver kā pagaidu valsti un apzinās, ka nekad nevarēs atgriezties savā dzimtenē. To apzināties ir sāpīgi, bet vienlaikus ir arī grūti šeit integrēties. „Es pat sevi nevaru iedomāties viņu vietā,” atzīst „Patvērums „Drošā Māja”” vadītāja Sandra Zalcmane, kas ar bēgļu problēmām strādājusi vairākus gadus, „Lai arī mēs zinām, kā tas it kā ir, bet mēs vienalga nevaram izprast līdz galam.”

Raidījumu  var noklausīties šeit.

Raidījums: 39. kabinets