lv
LatvijaDrošā mājadažādiem cilvēkiem
Uzticības tālrunis cilvēku tirdzniecības gadījumos: +371 28612120

Intervijas - dzīves stāsti

                   

Patvēruma meklētāja stāsts: darbs universitātē Turcijā beidzas ar apsūdzībām teroristu atbalstīšanā

2017.gada 3.decembris, TVNET

Mehmets (vārds mainīts) ir turks, kuru uz Latviju atveda uzņēmējdarbība. Tomēr, sākoties dzimtenē valdošā režīma represijām, atgriešanās Turcijā vairs nav iedomājama.

«Darbs izglītības projektu jomā bija iemesls, kāpēc atbraucu uz Latviju un arī paliku Latvijā,» viņš stāsta. Kamēr viņš bija šeit, Turcijas valdība uzsāka «politisko tīrīšanu» pret Gulena kustību jeb «Hizmet» un citām līdzīgām domubiedru grupām, kas vietējā un starptautiskā mērogā nodarbojas ar izglītības veicināšanu, kā arī ir kritiskas pret Redžepa Tajipa Erdogana valdību.

Gulena kustības līderis ir turku sprediķotājs M.Fetulla Gulens, kurš kopš 90.gadu beigām dzīvo ASV. Kustībai pieder apmēram miljons cilvēku, kam Turcijā un visā pārējā pasaulē pieder skolas, uzņēmumi un bankas. Turcijas valdība Gulenu un viņa sekotājus vaino 2016.gada 15.jūlija apvērsuma mēģinājumā. Gulens to noliedz un pērnā gada notikumus dēvē par Erdogana «pašapvērsumu», ar kuru viņš esot mēģinājis koncentrēt varu savās rokās. Eiropas Savienības (ES) pretterorisma jautājumu koordinators Žils de Keršovs šonedēļ paziņoja, ka ES Gulena kustību neuzskatot par teroristu organizāciju un būtu nepieciešami «būtiski» pierādījumi, lai šo nostāju mainītu.

Mehmets uzskata, ka kustības vajāšana sākusies, lai uz to noveltu Turcijas valdības grēkus - korupcijas skandālus un pat sadarbību ar teroristu organizācijām. «Vajadzēja atrast grēkāzi,» viņš saka.

Mehmets Turcijā pabeidza studijas kā mehāniskais inženieris. Izglītību viņš uzskata par lielu vērtību, un tāda ir arī Gulena kustības pārliecība.

«Trīs pamatakmeņi - cīņa pret nabadzību, cīņa pret nezināšanu un cīņa pret karu,» tā Mehmets raksturo kustību, ko atbalsta jau kopš 90.gadiem. Pretlīdzeklis nezināšanai - tā, protams, ir izglītība.

Sekojot šim ideālam, Mehmets darbojās izglītības veicināšanas jomā ārpus Turcijas robežām.

«Iemesls, kāpēc šeit paliku - pašreizējā Turcijas valdība, ko vada Redžeps Tajips Erdogans, sāka vajāt šādas kustības, īpaši «Hizmet». Erdogans to pasludināja par teroristu organizāciju, bet visus tās sekotājus - par teroristiem,» norāda Mehmets. «Cilvēki, kas veido starpkultūru dialoga vai izglītības organizācijas Turcijā un ārpus tās, tiek vajāti, arestēti, ieslodzīti. Tāpēc [ar ģimeni] nolēmām šeit palikt, jo vairs nebija droši atgriezties.»

Mehmets vairākus gadus strādāja kādas Turcijas universitātes administrācijā.

Pret Gulena kustību atbalstošo izglītības iestādi tika vērstas valdības represijas kā pret teroristu atbalstītājiem. Tā rezultātā pret Mehmetu dzimtajā zemē ierosināta krimināllieta un piemērots izceļošanas aizliegums - tātad, ja Mehmets atgrieztos Turcijā, likumīgā ceļā no tās pēc tam vairs izceļot nevarētu.

Mehmets stāsta, ka Turcijā līdzīgas kriminālapsūdzības izvirzītas tūkstošiem cilvēkiem - tai skaitā daudziem akadēmisko aprindu pārstāvjiem. Daudzi no viņiem Turciju pametuši, bet tie, kas nespēja izceļot, nonākuši cietumos. Vajāšana ne vienmēr beidzas līdz ar Turcijas robežas šķērsošanu. Kad Mehmets jau bija Latvijā, Turcijas ziņu aģentūra pārpublicēja avīzes rakstu ar viņa fotogrāfiju - kā «vajāšanas mērķi», atkal norādot uz viņa saistību ar Gulena kustību. Draudi saņemti arī no «troļļiem» sociālajā tīklā «Twitter», par kuriem Mehmets ziņoja Latvijas Drošības policijai un citām institūcijām. Mehmetam un viņa ģimenei ieteica pieteikties patvēruma meklētāju statusam Latvijā.

Situācija Turcijā ir nelabvēlīga ne vien «Hizmet» un citu kustību piekritējiem, bet arī sievietēm, kuru tiesības netiek ievērotas, un pat maziem bērniem - pašlaik Turcijas cietumos esot ap 700 zīdaiņiem, kuri tur atrodas kopā ar ieslodzītajām mātēm, uzsver Mehmets. Ietekmēta tiekot arī tiesu vara. «Likuma vara ir lielās briesmās. Tā nedarbojas,» viņš saka. «Tas neļauj mums atgriezties un aizstāvēt savas tiesības.»

Turcijā palikuši Mehmeta vecāki un brāļi. Viņš raizējas, ka varētu sākties vēršanās pret ģimeni, lai panāktu viņa atgriešanos dzimtajā zemē.

Taču Latvijā viņš par savu drošību nesatraucas - kā ES dalībvalstī risks esot «ļoti zems».

Mehmets ar ģimeni dzīvo galvaspilsētā. «Domājam, ka Rīga ir laba vieta, kur mums dzīvot, tā ir laba vide. Tā ir droša un laba vieta manai sievai un bērniem,» viņš stāsta. «Mēs labi sadzīvojam ar kaimiņiem. Gribam parādīt cilvēkiem visā pasaulē, ka cilvēki spēj sadzīvot viens ar otru, kaut arī nāk no dažādām kultūrām un ir ar dažādiem uzskatiem.»

Drošība un taisnīga attieksme no varasiestāžu puses ir starp galvenajiem argumentiem, kāpēc Mehmeta ģimene vēlētos palikt Latvijā arī tad, ja situācija Turcijā mainītos.

Taču lielas cerības viņš uz to neliek. Lai situācija dzimtenē uzlabotos, nepieciešamas trīs lietas - brīvi mediji, izglītība un neatkarīga tiesu vara. «Taču tuvākajā nākotnē Turcijā to neredzu, jo tagad vairāk nekā 100 žurnālistu ir ieslodzīti un gaida tiesu, dažiem jau piespriests desmit, divdesmit gadu cietumsods. Vairums pat nepieder nevienai kustībai, vienkārši norādīja uz kaut ko, kas nav pareizi, kritizēja valdošo partiju,» stāsta Mehmets. «Tas pats notiek izglītības un tieslietu jomā. Kādreiz bija mediji, kas atbalstīja valdību, un pārējie, kuri neatbalstīja. Tagad nekā tāda vairs nav. Ja žurnālists kaut vārdu pasaka par Erdoganu, nebūs ilgi jāgaida krimināllietu vai cietumsodu.»

«Tas pats ar tiesnešiem - ja nelemj par labu valdībai vai tās interesēm, viņus pasludina par kādas kustības atbalstītājiem un sāk pret viņiem lietu,» norāda Mehmets. Taisnai tiesai neviens vairs netic.

Slēgtas arī simtiem skolas un universitātes, daudzas no tām - savulaik prestižas un pieprasītas izglītības iestādes, kurās skolojās Turcijas politiskā elite un viņu bērni. Bijušie skolotāji un pasniedzēji meklē ceļu prom no valsts, un tas ir liels intelektuālās kapacitātes zaudējums. Palikušajās skolās ir pārpildītas klases un trūkst skolotāju, daži bērni skolu nemaz neapmeklē. Šo iemeslu dēļ Turcijas izglītības sistēma ir uz sabrukšanas robežas, uzskata Mehmets. Lai atjaunotu, kas pēdējos gados izpostīts, vajadzēs daudzus gadus. «Ja paskatās, ar kurām valstīm Turcija tagad satuvinās - Krievija, Irāna, tad situācija neizskatās cerīga,» viņš noteic.

Saite uz pirmavotu TVNET<<

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projektu biedrība "Patvērums "Drošā māja"" īsteno ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar tvnet.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com

                   

Bēgļu ģimene no Libānas Latvijā nonāca nejauši, taču iemīlēja šo zemi

2017.gada 23.septembris, TVNET

Ar smaidu uz lūpām par spīti pārdzīvotajam - tādu satiku ģimeni, kas nelaimīgu sakritību virknes rezultātā no Libānas nonāca Latvijā. Kaut arī galamērķis bija pavisam cits un Latvijā vairākus mēnešus bija jādzīvo apcietinājumā ar diviem maziem bērniem, Mahmuds al Omārs un Malaka Hajara cer iedzīvoties šajā zemē un ir pateicīgi par visu, ko tā devusi.

Pāris ar abiem bērniem dzīvoja Libānā kā parasta vidusmēra ģimene, līdz viņi zaudēja māju. «Šī māja mums ļoti daudz nozīmēja,» stāsta Malaka. «Tur pagāja mūsu bērnu bērnība, laulības pirmie gadi. Tur bija mūsu skaistākās atmiņas.» Kamēr ģimene cīnījās ar veselu vezumu materiālu problēmu, draugu lokā arvien biežāk izskanēja runas, ka jādodas prom.

Visa atlikusī nauda - ceļam

«Pašā sākumā gribējām braukt uz Vāciju,» atklāj sieva. Tomēr nekas neizvērtās kā plānots. Ģimenes draugs palīdzēja visai ģimenei Libānā noformēt pases, taču pārvešanu uz Vāciju uzņēmās kāds nepazīstams starpnieks. Kad pases bija gatavas, starpnieks licis tās ieskenēt un nosūtīt kādam cilvēkam Grieķijā. Viņš solīja uz pasēm uzlikt Grieķijas uzturēšanās atļaujas, bet to darīšot no Tbilisi, Gruzijas, tāpēc vecākiem ar bērniem sākumā esot jādodas turp.

Par visu četru ģimenes locekļu pārvešanu prasīja 10 000 eiro. Pēc mājas atņemšanas tiesu darbos ģimenei tika atmaksāta daļa no mājas vērtības, tāpēc tobrīd tās rīcībā bija šādi līdzekļi.

No Libānas ģimene devās uz Turciju, bet no turienes - uz Gruziju, kur tiem atņēma pases un lika maksāt vairāk nekā norunāts. Pirms ceļa turpināšanas kontrabandistiem nācās samaksāt vēl 5000 eiro. Aizbildinoties, ka tiešo reisu no Gruzijas uz Vāciju neesot, starpnieks sacījis, ka būšot jālido caur Latviju.

Grūtais sākums Latvijā

Mahmudam un Malakai bija pateikts, ka Latvijā nemaz nevajadzēs pamest lidostu - tikai jāpārsēžas no vienas lidmašīnas otrā. Nepazīstamais kontrabandists ceļoja ar viņiem. Pēc nolaišanās Rīgas lidostā viņš atkal paņēma pases un solīja nokārtot vajadzīgos dokumentus pirms sēšanās lidmašīnā uz Berlīni.

«Pagāja desmit minūtes, pusstunda, 45 minūtes... Mēs tikai sēžam un gaidām,» stāsta Mahmuds. «Lidosta paliek tukša, neviena nav. Mēs tikai sēžam un gaidām.»

Pēc laika pie viņiem pienākusi policija, ar ko nācies skaidroties žestu valodā. Pēc garas izskaidrošanās vecākus ar deviņus un desmit gadus vecajiem bērniem aizsūtīja uz robežsardzes aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru Daugavpilī.

Divas dienas vēlāk ar lidostas videoierakstu un vīra liecības palīdzību kontrabandistu izdevās atrast Rīgā - ar apkrāptās ģimenes pasēm kabatā!

«Cietumā pavadījām precīzi divus mēnešus un desmit dienas,» teica vīrs. Pēc Daugavpilī pavadītajiem mēnešiem ģimene nokļuva Muceniekos. Nelaimīgais brauciens to bija pilnībā izputinājis - nebija iespējas ne atgriezties, ne arī atrast pašiem savas mājas šeit, Latvijā, un viņi pieteicās bēgļa statusam.

Tikmēr ar Mahmuda, Malakas un viņu bērnu pasēm pieķertais vīrietis atzina savu vainu un sniedza ziņas par grupējumu Libānā, kas nodarbojas ar izceļot gribošo tautiešu krāpšanu. Ja ģimene atgriezīsies Libānā, viņiem draud nāve, paziņoja viens no Libānā palikušajiem krāpniekiem. Mahmuda advokāts vērsās tiesā par Malakas ģimenei izteiktiem draudiem, un prasību varēja iesniegt Latvijas tiesā kā pierādījumu.

«Tiklīdz jūs ieradīsieties Libānā, jums būs beigas,» atstāsta Mahmuds.

«Domājām, ka tas ir tikai viens cilvēks, bet tā izrādījās vesela organizētās noziedzības banda,» piebilst Malaka.

Par spīti tam bēgļu statuss ar pirmo piegājienu piešķirts netika, kā tas mēdz notikt. Taču, pamatojoties uz sadarbošanos ar valsts iestādēm un draudiem dzīvībai, spriedumu izdevās pārsūdzēt, un maijā, piecus garus mēnešus pēc ierašanās Latvijā, ģimene šo statusu beidzot saņēma. Uzturēšanās atļauja Latvijā piešķirta uz pieciem gadiem.

Ar cerīgu skatu nākotnē

«Mēs vēlētos šajā valstī palikt,» apstiprina laulātie. Lai arī ģimene Latvijā nonāca nejauši un pirmos mēnešus pavadīja vienos tiesu darbos, Mahmuds un Malaka ir pateicīgi par varasiestāžu cilvēcīgo attieksmi.

«Man palīdzēja tieši tik, cik maksimāli varēja, tāpēc gribu atdarīt ar labu,» uzsver Mahmuds. «Man ir jāciena sevi un citus, lai mani sāk cienīt. Kad cienīju sevi un citus, saņēmu tādu pašu attieksmi pretī. Esam ļoti pateicīgi cilvēkiem Latvijā par palīdzību un atbalstu. Esam to šeit jutuši pilnā mērā.» Sarunas laikā pāris vairākkārt izplūst pateicībā visiem, kuri palīdzējuši, - gan valsts iestāžu darbiniekiem, gan patvēruma meklētāju centrā «Mucenieki» un biedrībā «Patvērums «Drošā māja»» strādājošajiem.

Vecākiem ir aktīva sabiedriskā dzīve, un arī meita Jara, kura jau apsteigusi māti latviešu valodas apguvē, skolā ieguvusi daudzus draugus.

Taču pārdzīvotais nav palicis bez sekām - vecāki stāsta, ka bērniem joprojām esot bail palikt slēgtās telpās. Durvīm vienmēr jābūt vaļā.

Tomēr ģimene ir ļoti atvērta un draudzīga. «Mēs Libānā dzīvojām tāpat,» norāda pāris. «Mums patīk priecīgi notikumi. Nekad neesam bijuši drūmi vai noslēgti cilvēki. Ceram, ka parādīsim sevi no labākās puses un iepriecināsim arī citus.» Mahmuda biogrāfijā ir kāds interesants sasniegums - pirmā vieta Ziemeļu Libānas breikdensa sacensībās!

Pagaidām ģimene joprojām ir Muceniekos, taču ar atbalsta programmas palīdzību pavisam drīz pārcelsies uz savu dzīvokli, kas kļūs par jaunajām ģimenes mājām.

Kāda ir lielākā atšķirība starp Libānu un Latviju? «Drošība,» nevilcinoties atbild gan Mahmuds, gan Malaka. 

Saite uz pirmavotu TVNET<<

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projektu biedrība "Patvērums "Drošā māja"" īsteno ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar tvnet.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com

 


                   

Mērķis, kas jāiznīcina! Kāpēc viņš neaizgāja bojā un dzīvo Latvijā

2017.gada 8.augusts

Evija Hauka, TVNET

Viņam ir tumšas, gandrīz melnas acis. Uzreiz redzams – svešinieks. Mūsu platuma grādos cilvēkiem nav tāda skatiena – dziļa kā purva akacis. Viens no viņiem – bēglis no Sīrijas. Latvijā viņš ir piekto gadu, bet tie nav bijuši mierpilni, laimīgi gadi. Ne tuvu! Arī šobrīd nav viegli. Cilvēkam, kurš neatklāj savu vārdu un joprojām baidās, ir piešķirts alternatīvais statuss. To piešķir cilvēkiem, kurus nevar atzīt par bēgļiem, bet kuriem nepieciešama aizsardzība. Divos gados Latvijā ir uzņemti 650 patvēruma meklētāji, no kuriem 70 piešķirts bēgļa, 329 alternatīvais statuss.

Mēs tiekamies biedrības «Patvērums «Drošā māja»» telpās Lāčplēša ielā. Ir rāms, silts vakars – telpu piepilda rietošas saules stari. Cilvēkam, kurš sniedz man roku, ir eiropeiskas manieres un tāds kā retušēts – nedaudz pieklusināts balss tembrs. Apmēram 35 gadus vecs, runā arābu un angļu valodā, dažas frāzes latviski un krieviski.

Es klausos viņa stāstā un nespēju iztēloties kā rāmā vakara aina mainītos, ja to pārtrauktu ložmetēja šāvieni un sprādzieni. Ir sajūta, ka viņa bēgšana no dzimtās pilsētas Alepo drupām, šāvieniem, džihādistiem, dažādu valstu varas iestādēm, ziņotājiem, policistiem, robežsargiem, ierēdņiem, cietumsargiem un mums – vienaldzīgajiem - nav beigusies.

Viņš vēlas stāstīt atklāti – cik nu tas vispār ir iespējams, kad ir tik daudz baiļu, pārdzīvojumu, pazemojumu, tāpēc vienojamies rakstā viņa īsto vārdu neminēt. Šīs sarunas laikā viņa vārds būs Alla – saīsinājums no tradicionāla sīriešu vārda Aladīns.

Pēdējais reiss

Viņš ir dzimis un audzis Alepo – vienā no senākajām apdzīvotajām vietām pasaulē, pilsētā, ko vēl nesen tūrisma ceļvežos dēvēja par Austrumu bagātību krātuvi. Kad 2012. gada nogalē Alla centās izkļūt no kara plosītās Sīrijas, viņa dzimtā pilsēta bija pārvērtusies drupās. Viņa vecāki un brālis bija prom. «Islāma valsts» kontrolētajā pilsētā bija palicis tikai viņš, bet, laika, lai glābtu dzīvību, tikpat kā nebija atlicis.

Kad Alla pēdējo reizi iznāca no savām mājām, viņš ar šausmām lūkojās apkārt: pilsētu nevarēja pazīt - ierasto ielu vietā akmeņu un drazu kaudzes, sagrautajās mājās aklas logu acis. Rajonos, kur kādreiz dzīvoja tūkstošiem cilvēku, atradās veikali, kafejnīcas, viesnīcas, tagad valdīja kapa klusums.

Todien Alla devās uz Alepo militāro lidlauku. Nepārtraukti skanēja šāvienu troksnis. Pacelšanās risks bija pārāk liels, tāpēc visi gaidīja. Ilgi – 2 dienas.

Apšaude turpinājās. Beidzot tomēr izdevās! Damaskā viņš nokļuva ar pēdējo lidmašīnu, kas izlidoja no Alepo.

Pasaulē, kurā viņš dzīvoja, nebija nekā cita kā vien naids, nāve un bezcerība. Bīstami bija pilnīgi visur, lielu daļu Sīrijas teritorijas kontrolēja džihādisti – viņi bija arī Damaskā. Ar ģimeni Alla nebija sazinājies astoņus mēnešus. Uz priekšu viņu dzina izmisums un bailes, kādu mēs pat iztēloties nespējam. Viņš taču nebija militārists vai kaujinieks, bet grāmatvedis, miera laikā strādājis lielā uzņēmumā.

Alla saka, ka vienmēr, cik vien sevi atceras, dzīvojis Alepo – rāmā, greznā pilsētā ar daudziem kultūras vēstures pieminekļiem. Citur Sīrijā pabijis, vien dienot obligātajā karadienestā. Viņš ir mācījies koledžā, pēc tam universitātē – paralēli grāmatvedībai nedaudz studējis arī inženierzinātnes. Jaunībā viņš strādājis gan restorānā, gan par kasieri veikalā.

Bēgt ... un ātri!

Ierodoties Damaskā, viņš kabatā cieši turēja papīra loksni. Tā bija darba vīza, kas deva iespēju aizbraukt uz Krieviju. Alla to bija nopircis par 400 eiro. Viņš dziļi ievilka elpu, devās uz Krievijas vēstniecību un gaidīja atļauju izbraukt. Dienu, divas, trīs… Viņš nespēja gulēt, tikai gaidīja.

«Es katru rītu cēlos un klauvēju pie vēstniecības durvīm. Viņi atbildēja: «Vēl nekā nav, pienāciet rīt.» Tad bija saplīsis printeris, tad vēl kaut kas,» atceras Alla.Ja cilvēks nāk no noteiktas teritorijas, viņš automātiski kļūst par «mērķi, kas jāiznīcina».

Alla stāsta, ka Damaskā nevarēja doties uz viesnīcu un mierīgi pārnakšņot, jo lidostā bija pamanījis pazīstamus cilvēkus, bet pieļaut, ka viņa identitāte tiek atklāta, viņš nevarēja. «Es nedarīju neko tādu, kur vajadzētu izmantot manu vārdu. Radikālās grupas savus pretiniekus vienkārši nogalina,» viņš saka.

Kāda vajadzība radikāļiem nogalināt viņu – vienkāršu grāmatvedi? Alla cenšas skaidrot sarežģītās nacionālo grupu attiecības. Lieta tāda, ka cilvēka vārds norāda uz piederību reģionam. Ja cilvēks nāk no noteiktas teritorijas, viņš automātiski kļūst par «mērķi, kas jāiznīcina».

Alla ir pa pusei kurds, pa pusei sīrietis, jo vecāki nāk katrs no citas teritorijas. Iespējams, tāpēc pirms kāda laika viņš nejutās tik apspiests un varēja pat kaut kur doties. Tomēr situācija bija mainījusies. Tiem, kas bija nostājušies prezidenta pusē, atriebās spīdzinot un nogalinot.

Maskavā dzīvoja viņa onkulis, kurš Sīriju bija pametis jau pirms 20 gadiem. Alla piemetina, ka sīriešiem nav lielu problēmu aizbraukt uz Krieviju, ja vien ir vīza. «No Sīrijas ir tikai trīs galamērķi – Libāna, Irāna vai Maskava.» Ņemot vērā, ka pēdējā Eiropai tomēr ir vistuvāk, Allas izvēle bija loģiska.

«Neviens nevarēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks,» viņš saka. Neviens nebija gatavs zaudēt tuviniekus, pajumti un doties bēgļu gaitās tūkstošiem kilometru tālumā. «Sīrijas cilvēkus var sadalīt trijos līmeņos. Vispirms valsti pameta bagātnieki. Viņi iegādājās mājas Ēģiptē, Turcijā un Libānā.

2012. gadā, kad karš jau plosījās, bēga vidējais slānis, pēc tam centās izkļūt pārējie.»

Nenoslīkt purvā

Alla atceras, ka Maskavā pret viņu un citiem arābu izcelsmes cilvēkiem izturējās ar nicinājumu, reizēm klaju naidu. Vienmēr uzradās kāds, kas ņirdza sejā un izteica pretīgu piezīmi. Maskavā viņš nakšņoja «kaut kādā vietā», ko dēvēja par bāzi.

Tur vienā istabā ar sliktu gaisu uzturējās daudzi cilvēki, gulēja, kā pagadās. Nabadzība, beztiesiskums, korupcija, sabiedrības vienaldzība. Šādus Krievijas sejas vaibstus redzēja Alla. Bija skaidrs: ir jātiek projām un par katru cenu.

Bija 2013. gada maija sākums – pavasaris kavējās. Viņš nopirka biļeti, iekāpa vilcienā un aizbrauca līdz stacijai, kas atradās vistuvāk Krievijas – Latvijas robežai. Uzmeta plecā somu un devās mežā Zilupes virzienā. Alla vienatnē lauzās cauri brikšņiem, brida pa purvu. Bija jānoiet 25 km, bet viņš redzēja, ka virzās ar ātrumu 5 km stundā – bija jāpieliek solis. Nonācis līdz nelielai upītei, viņš ielika mantas polietilēna maisiņā un iekāpa dzestrajā ūdenī.

Alla domāja, ka ūdens sniegsies līdz ceļiem, bet viņš tūlīt pat iegrima līdz krūtīm. Tā nebija upīte, bet gan pamatīgs purvs. Virzīties uz priekšu bija grūti, bet viņam kaut kā izdevās izķepuroties.

Gaiss bija salts, bet viņa drēbes pilnīgi slapjas – arī telefons un ēdiens izmircis purva rāvā. Ādas jaka bija smaga, piesūkusies ar ūdeni, kas sīkām straumītēm tecēja gar kājām. Saltajā maija gaisā ūdens izgaroja un vīrietim ļoti sala. Tomēr aukstumu viņš nejuta – bailes, ka Krievijas robežsargi viņu nošaus, bija spēcīgākas. Nesen viņš bija dzirdējis stāstu, ka vairāki cilvēki, kas mēģinājuši nokļūt Somijā, nošauti uz vietas. Slāpa, bet dzeramais ūdens bija beidzies. Alla mēģināja ēst līdzpaņemto maizi, bet tā bija izmirkusi un kļuvusi neēdama. Viņš gāja aizvien dziļāk mežā.

Palūkojies kompasā, viņš saprata, ka ir apmaldījies. Viņš gāja pa apli, riņķojot ap vienām un tām pašām priedēm. Bija piemeties vadātājs.

Sveika, Zilupe!

Beidzot viņš pamanīja nelielu namiņu, pareizāk sakot, būdu, un pieklauvēja. Durvis atsprāga, un kopā ar namatēvu pa tām izvēlās pamatīga spirta dvinga. Vīra mutē rēgojās viens zobs, rokas sastrādātas, saskrāpētas līdz asinīm, netīras. Viņš bija piedzēries. Alla nodomāja - «mežstrādnieks» un pateica vienīgo vārdu, kas iederējās šajā situācijā: «Propal!» Mežstrādnieks jautāja, kur Alla dodas. Sapratis, ka slapjais, tumsnējais viesis plāno nokļūt Rīgā, vīrs no Zilupes sāka vicināt rokas un atrunāt gājēju: «Oi, oi, tas ir tālu!»

Viņš padomāja un prātīgi ieteica doties pie robežsargiem. Tomēr sastapšanās ar robežsargiem nekā laba nesolīja.

Sīrieti tūlīt pat aizturēja un sāka iztaujāt. Alla meloja, ka ir ieradies no Polijas, lai gan apzinājās, ka viņa sacītajā nav loģikas. Arī savu vārdu viņš neatklāja – pateica pirmo, kas ienāca prātā. Bailes, ka viņu nosūtīs atpakaļ uz Krieviju, bija tik milzīgas, ka viņam bija gluži vienalga, ko stāstīt vai darīt, – galvenais, lai ļauj palikt Eiropā! 

Viņš pat līdzpaņemto naudu eiro saplēsa un izmeta, baidoties, ka tā varētu kalpot par iemeslu viņa sūtīšanai atpakaļ.

Ar Allu runājam ilgi, bet savā stāstā viņš visu laiku atgriežas vienā punktā – pie notikumiem, bēgot no Alepo un šķērsojot robežu. Var manīt, ka pārdzīvotais radījis psihisku traumu. Viņš to visu izdzīvo vēlreiz un vēlreiz.

Alla atceras, ka viņa zināšanas par likumiem un lietu kārtību Eiropā bija gaužām niecīgas un nepilnīgas, baumu līmenī. Alla domāja, ka bēgļa statusu iespējams prasīt tikai Rīgā un, ja viņu noķers robežsargi, tad deviņus mēnešus būs jāsēž cietumā. «Ja atrastu dokumentus, mani tūlīt pat aizsūtītu atpakaļ uz Krieviju.» Tātad - kamēr dokumentu nebija, bija cerības.

Dokumentus kārtības sargi meklēja, un kā vēl – vienu, pēc tam otru reizi lika Allam izģērbties, izčamdīja katru apģērba vīli. Pēc tam atnāca priekšnieks un meklēja trešo reizi. Nekā. Dokumentus un dažas lietas Alla bija uzticējis kādam paziņam.

Nākamo rītu gaidot

Brīdinājums par cietumu daļēji tomēr izrādījās patiess. Alla nokļuva Latvijas Republikas Valsts robežsardzes pakļautībā esošajā Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā. Izskatot viņa lietu, tiesnesis secināja, ka Latvijā viņš ieradies no valsts, kur viņa dzīvība nav bijusi apdraudēta un kurā viņš bija pieteicies patvērumam. Fakti pierādīja, ka viņš ir ļaunprātīgi izmantojis patvēruma procedūru. Un tomēr… Jā, varbūt viņam Krievijā nāves briesmas nedraudēja, bet arī dzīves nebija. Kurš gan no mums nerīkotos tāpat kā viņš!

«Visu laiku biju stresā, katru dienu domāju, kas ar mani notiks,» pārdzīvotās šausmas atceras jaunais vīrietis. Viņam bijusi sajūta, ka ir ievietots padomju laiku sodīšanas iestādē. Sargi staigājuši ar stekiem. Arī tuviniekiem piezvanīt neesot ļāvuši, sakot: «Tagad ne ar vienu nerunāsi!»

Latvijas likumi nepiešķir aizturētajiem imigrantiem iespēju bez maksas sazināties ar savām ģimenēm.

Notiekošais atstāja iespaidu uz veselību – bēglim konstatēja kuņģa čūlu. «Vienīgais labums, ka Daugavpilī nedaudz apguvu krievu valodu. Krievijā biju iemācījies tikai astoņus vārdus,» viņš iesmejas. «Kad biju tur, es lūdzu avīzi un pēc tam ābeci, gribēju mācīties valodu, bet apsargi nedēļu par mani smējās. Viņi teica: «Tu runā angliski, ko tev vēl vajag?» Atbildēju: «Es gribu palikt te, un tas nozīmē, ka man jārespektē Latvijas kultūra un valoda.»

Kad beidzot atausa vājš cerību stars palikt Latvijā, Alla sameklēja visus, visus dokumentus – pat dzimšanas apliecību un visādus izrakstus. Viņu atbrīvoja pēc pieciem mēnešiem – oktobrī, kad piešķīra alternatīvo statusu.

Tu esi tuvinieku ieskauts

«Slikti? Nē, ļoti slikti,» Alla pavīpsnā, kad jautāju, kā viņš sākumā juties Latvijā. «Katru dienu, katru stundu visus šos piecus mēnešus es domāju, ka mani padzīs. Es nezināju, kas mani gaida.» Tagad viss ir mainījies. Tas nav noticis uzreiz – pamazām. Alla īrē istabu privātā mājā Rīgas centrā un strādā būvniecībā.

Katru dienu dodas uz darbu Mārupē un atgriežas mājās. Vairākas reizes nedēļā viņš mācās latviešu valodu, un tas nav viegli. Viņš gribētu mācīties maģistrantūrā un strādāt savā profesijā, nevis būvniecībā.

Alla ir informēts par visu, kas šobrīd notiek viņa dzimtajā pusē. Viņš regulāri zvana vecākiem un brālim. Runājot par cilvēkiem, kuri šodien uz Latviju dodas pēc patvēruma, viņš saka, ka situācija ir mainījusies un bēgļiem šobrīd ir daudz vairāk atbalsta un iespēju, nekā tas bija pirms vairākiem gadiem.

Latvija no Sīrijas ļoti atšķiras, viņš saka, raugoties tālumā. Kad lūdzu pastāstīt par dzīvi Sīrijā pirms kara, viņš atplaukst: «Sīrijā cilvēki ir atvērti, viņiem patīk ārzemnieki, bet latviešiem ne. Tur visiem durvis ir atvērtas. Namatēvs ar viesi pats sāk sarunu, jautā, kas vajadzīgs.»

Alla saka, ka Latvijā pazīst tikai kādas divas meitenes, kuru vecāki nav šķīrušies. Pārsvarā visas ģimenes ir izirušas. «Šajā ziņā situācija Latvijā būtiski atšķiras no Sīrijas. Sīrijā neviens nav viens. Tas nav iespējams!

Tu vienmēr esi tuvinieku ieskauts. Ir vecvecāki, onkuļi, tantes – tu esi saistīts ar viņiem. Tuvinieki turas kopā, satiekas – tas ir attieksmes jautājums. Ja kāds izvairās no ģimenes – tas ir liels kauns!»

Kad uzsnieg, ir svētki!

Alla saka, ka Latvijā algas ir lielākas nekā Sīrijā, lai gan atšķirība nav ievērojama. «Sīrijā naudas ir mazāk, bet tur neviens nav badā. Arī tad, ja tev nekā nav, tu vari iztikt, jo ēdiena ir daudz un tas ir lēts. Daudzi paši nodarbojas ar lauksaimniecību un piemājas dārzā izaudzē visu vajadzīgo.» 

Piemēram, jūlijā par 2 eiro Sīrijā var nopirkt 15 līdz 20 kg tomātu. Par vienu eiro var nopirkt 7 kg lielisku, svaigu apelsīnu, stāsta Alla.

Vēl viens pārbaudījums – Latvijas ziema. «Kad uzsnieg, Sīrijā ir lieli svētki. Tas ir ārkārtīgi skaisti! Visi cilvēki iet ārā, pastaigājas, fotografējas, restorāni ir atvērti. Visi priecājas. Peldēties Sīrijā var no aprīļa līdz novembrim. Mazliet vēsāks ir četrus mēnešus gadā,» Alla stāsta tik aizrautīgi, ka šķiet – labākas vietas par Sīriju pasaulē nav. Tomēr viena lieta Sīrijai ar Latviju ir kopēja – sarežģīta, smaga vēsture.

Tāpat kā Latvija, arī Sīrija gadsimtiem ilgi bijusi okupēta – četrus gadsimtus no 1513. līdz 1918. gadam Osmaņu impērijas pakļautībā. Ilgus gadus Sīrija atradusies gan franču, gan britu ietekmē, tāpēc nav brīnums, ka sadzīvē iespiedušās šo Eiropas valstu tradīcijas, kultūra un valoda. 1930. gadā tika izveidota Sīrijas Republika, kas pilnīgu neatkarību ieguva 1946. gadā, kad aizgāja franču karaspēks. Savukārt pilsoņu karš sākās pēc Arābu pavasara protestiem pret prezidenta Bašara al Asada valdību 2011. gada 15. martā.

Saite uz pirmavotu TVNET<<

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projektu biedrība "Patvērums "Drošā māja"" īsteno ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar tvnet.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com

                   

Patvēruma meklētāji no Kubas: "Latvieši ir ļoti vēsi"

2017.gada 21.marts

Sabīne Košeļeva, TVNET

Šī, šķiet, bija viena no savdabīgākajām, ja ne pati savdabīgākā no pēdējā laika sarunām, kādās man nācies piedalīties. Un ne jau tāpēc, ka sarunu biedri bija krietni vien eksotiskāki nekā ikdienas gaitās parasti sastaptie ļaudis, bet gan tāpēc, ka kopīgu valodu nācās rast ar tulka palīdzību, jo es nerunāju ne vārda spāniski, bet viņu angļu valodas zināšanas nav pietiekamas, lai stundas laikā spētu izstāstīt, kāpēc nu abi ir iestrēguši Latvijā.

Soleimi Alvaresa (19) un Hosē Rauls (24) ir dzimuši un auguši Kubā, taču pagājušā gada beigās abi jaunieši, kuri kopā ir trīs gadus, bet pēdējos piecus mēnešus ir vīrs un sieva, savu valsti bija spiesti pamest. Kāpēc? Iemesli tam esot vairāki, taču punktu uz «i» uzlikusi iedzīvotājiem nedraudzīgā valsts iekārta un policijas agresija, ar kuru nācies saskarties arvien biežāk.

Hosē Rauls ir ieguvis izglītību elektronikas nozarē, taču darbu profesijā tā arī nekad nav varējis atrast, jo līdzi allaž «seko» tēva – politiskā bēgļa, kurš tagad dzīvo Francijā – ēna. Tēvs devies labprātīgā trimdā pirms astoņiem gadiem, jo nav vēlējies pakļauties pastāvošajai iekārtai.

«Valsts politika ir ļoti sarežģīta, kubiešiem nav vārda brīvības, un ir daudz cilvēku, kuriem tas nav pieņemams. Personas, kuras iebilst un pretojas, tiek vajātas, tāpēc vai nu tu pakļaujies, samierinies un dari, kā tev liek, vai arī bēdz prom,» stāsta Hosē Rauls.

Soleimi Alvaresa pēc izglītības ir pārtikas tehnoloģe, taču, tāpat kā vīrs, arī izvēlētajā profesijā nekad nav varējusi strādāt. «Tā kā esam precējušies, tad viss, kas skar vīru, skar arī mani. Ja viņš ir valdības «melnajā sarakstā», tad automātiski tur esmu arī es,» stāsta jaunā sieviete. Ik reizi, kad viņa centusies iestāties darbā, notikusi izmeklēšana. Reiz pat uz 48 stundām tikusi pretlikumīgi arestēta.

«Cilvēkiem Kubā nav tiesību izteikties, cilvēktiesības neeksistē.»

Arī Hosē Raulam uz savas ādas nācies izjust Kubas policijas nepielūdzamību. Divas reizes viņš saņēmis pavēsti, ka jāierodas policijas iecirknī, taču bez sīkākiem paskaidrojumiem par iemeslu. «Kubā ir likums – ja tu nestrādā, tad viņiem ir tiesības paturēt tevi apcietinājumā no 2 līdz 4 gadiem. Jo, ja tu nestrādā, tad, viņuprāt, noteikti piedalies kādos nelegālos biznesa darījumos,» stāsta Hosē Rauls. Viņš saņēmis gan draudus, gan ticis arī piekauts, jo atteicās sadarboties.

«Policija mēģināja piespiest vīru strādāt viņu labā un nodot informāciju par cilvēkiem, kuri cenšas pamest Kubu. Tā kā tā bija vienīgā iespēja, kā likumīgi iegūt darbu, tad nolēmām doties prom, jo nevēlamies nodot savus tautiešus,» atklāj Soleimi Alvaresa.

Uz jautājumu, kā tad abi jaunieši izdzīvojuši, ja reiz darbu neviens no viņiem nav varējis atrast, Soleimi Alvaresa paldies saka savai ģimenei, kura jaunajam pārim esot daudz palīdzējusi. «Mūsu ģimene ir ļoti vienota,» saka Soleimi. «2009. gadā nomira mana mamma, kura atstāja man mantojumā māju. Kad man palika 18 gadi, abi ar Hosē Raulu parcēlāmies uz šo māju. Lai nopelnītu iztiku, esmu strādājusi par mājkalpotāju un arī sētnieci.»

Taču mantoto māju pagājušā gada beigās nācies pārdot, jo tika pieņemts liktenīgais lēmums doties prom.

«Māja bija jāpārdod par ļoti lētu naudu, jo bija jāsteidzas – Kubā atrasties jau bija bīstami. Pastāvēja iespēja, ka līdz gada beigām mūs atkal arestētu,» atklāj Soleimi Alvaresa.

«Kubā vieglāk ir pārdot mašīnu nekā māju, neatkarīgi no tā, cik labā stāvoklī māja būtu. Mājai nav vērtības, jo neviens tur nevēlas palikt.»

29. decembrī abi sēdās lidmašīnā, kas no Kubas viņus nogādāja Maskavā. Kāpēc tieši Maskava? Jo Krievija ir viena no retajām valstīm, ar kuru Kubai ir bezvīzu režīms. Pazīstama Maskavā neviena neesot bijis, turklāt abiem šī bija vispār pirmā reize mūžā ārpus Kubas. Ieradušies Krievijas galvaspilsētā, abi apsēdušies lidostā ar cerību ieraudzīt kādu kubieti, jo zinājuši, ka daudzi no Kubas uz Maskavu dodas biznesa darīšanās.

Viņiem paveicās – viens no četriem uzrunātajiem kubiešiem, kuri atlidoja ar to pašu reisu, ieteica īres māju, kurā par 15 dolāriem dienā iespējams apmesties. Sākumā abi dzīvojuši vienā istabā, bet pēc tam ieradušies arīdzan citi cilvēki. Rezultātā Soleimi Alvaresai nācās dzīvot vienā istabā ar vēl 10 vīriešiem, tāpēc viņi pārcēlušies uz citu māju.

No Maskavas Hosē Rauls beidzot sazinājies ar tēvu. «Vai tu esi galīgi traks?! Kāpēc tu esi Maskavā?!» esot bijuši tēva pirmie vārdi, kad uzzinājis, kur dēls atrodas. Taču Hosē Rauls izstāstījis visus pēdējo mēnešu notikumus Kubā, un tēvs nomierinājies.

Hosē Raula tēvs palīdzēja iegādāties lidmašīnas biļetes no Maskavas uz Belgradu, kur arī nav nepieciešama vīza. No turienes abi pēcāk būtu devušies uz Franciju, kur lūgtu patvērumu. Bija paredzētas vairākas pārsēšanās, proti, Maskava-Rīga, Rīga-Prāga, Prāga-Roma, Roma-Belgrada, taču nonākušus pirmajā pārsēšanās vietā – Rīgā, abus aizturēja, jo, lai nokļūtu Prāgā, ir nepieciešama ES vīza.

Rīgas lidostā viņus nopratināja, pārbaudīja bagāžu, pēc tam sekoja otra nopratināšana Pilsonības un migrācijas pārvaldē, kur noņēma pirkstu nospiedumus. Pēc tam abi tika pārvietoti uz Patvēruma meklētāju izmitināšanas centru (PMIC) «Mucenieki», kur abi jaunieši arī šobrīd uzturas, jo gaida statusa piešķiršanu.

«Mums prasīja, kā tas vispār ir iespējams, ka esam nonākuši Latvijā, jo domāja, ka izbraukšanai no Krievijas esam izmantojuši citus identifikācijas dokumentus,» atceras Soleimi Alvaresa.

Abiem šis ceļojums sagādājis ne mazums pārdzīvojumu un spēcīgu iespaidu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas bija pirmais ceļojums viņu mūžā. «Tas bija ļoti traki, turklāt nonācām valstī, kur gandrīz neviens nerunā spāniski. Mēs jūtamies kā īsti drosminieki,» saka Soleimi Alvaresa. «Esam bez Latvijas šā brīža gadalaikam piemērota apģērba, esam iemācījušies komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem nav iespējams komunicēt valodas barjeras dēļ. Tagad mēs par to smaidām, bet tas nebija viegli.»

«Mans tēvs ir nosūtījis Latvijai vēstuli, kurā viņš paskaidro, ka ir atbildīgs par mums abiem, ka mūs uzņems, un lūdz sazināties ar Francijas migrācijas dienestu, lai atļauj mums uz turieni doties,» stāsta Hosē Rauls.

Nu abiem atliek vienīgi gaidīt. Dienas Muceniekos esot diezgan vienmuļas un vienādas. «Labi, ka ir internets,» viņš saka. Reizēm abi atbraucot uz Rīgu nopirkt ēdienu vai arī piedalīties kādos integrācijas pasākumos, uz kuriem viņus šad tad uzaicina.

«Visa informācija par Latviju ir, pateicoties dažiem draugiem Muceniekos un no nodarbībām par Latviju, ko organizē biedrība «Patvērums «Drošā māja»». Mēs esam ļoti priecīgi, ka mūs tik labi ir uzņēmuši!» atklāj Soleimi Alvaresa. Taču, tā kā Latvijā viņiem nav ne ģimenes, ne draugu, bet Francijā dzīvo Hosē Raula tēvs, māsas un arīdzan draugi, tad, tiklīdz abi saņems dokumentus, tā uzreiz dosies prom. Kubā abi ir ļoti vīlušies un nekad vairs nevēlas tur atgriezties.

Uz jautājumu par nākotnes plāniem, kad beidzot nonāks Francijā, Soleimi Alvaresa atbild bez minstināšanās: «Pirmkārt, mēs gribam mācīties. Ja ir iespējams, tad tās valsts valodā, kurā atradīsimies, jo valoda ir ļoti svarīga. Pēc tam vēlamies apgūt citu profesiju, lai integrētos sabiedrībā. Bet pēc tam jau laiks rādīs... Nākotnē, protams, gribēsim arī bērniņus. Pagaidām gan par to nedomājam, jo esam ļoti jauni. Mēs gribam nākotni, kuras Kubā mums nekad nebūs. Ja tu absolvē universitāti Kubā, tev tāpat nav darba. Tu mācījies vienkārši patikas dēļ. Jauniešiem tur nav nākotnes.»

«Turklāt, ja arī atrodi kādu darbu, tad nekāda pārtikusī dzīve tev tur nebūs, jo vidējā alga Kubā ir 20 dolāri mēnesī. Visi, kuri ieradušies Kubā un to uzzina, paliek ar lielām acīm. Galvenā nozare, kas Kubā ienes naudu, ir tūrisms. Kuba ir ļoti laba pret tūristiem, bet ne pret saviem iedzīvotājiem,» stāsta Hosē Rauls.

Sarunas nobeigumā mēģinām vēl «izspiest» ko kopīgu starp latviešiem un kubiešiem, taču pārsmējušies secinām, ka esam kā diena pret nakti.

«Atšķirība ir milzīga!» izsaucas Soleimi Alvaresa. «Lai arī kādas problēmas kubietim būtu, viņš vienmēr smaida. Te visi staigā bēdīgi. Kuba ir vienīgā valsts, kas smejas par savām problēmām. Kuba ir traka! Sieviete var viena staigāt apkārt līdz pat trijiem naktī – nekas nenotiks. Arī bērni var skraidīt pa ielām vieni. Turklāt Kuba ir ļoti viesmīlīga. Ja tev nav ko ēst, tad aizej pie kaimiņa, pieklauvē, aizņemies nedaudz rīsu, vienu olu, un maltīte gatava! Nākamajā dienā vari iet pie cita kaimiņa, cilvēki cits citam noteikti palīdzēs. Šeit tā nav.»

«Šeit cilvēki visu dienu ir skumji. Latvijā uz ielas vīrieši nesamīļo savas sievietes, nesadodas rokās, neskūpsta. Latvieši ir ļoti vēsi. Tiesa, meitenes gan ir ļoti skaistas,» smaidot nosaka Hosē Rauls un noskūpsta savu Soleimi Alvaresu uz deniņiem.

Saite uz pirmavotu TVNET<<

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projektu biedrība "Patvērums "Drošā māja"" īsteno ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar tvnet.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com


                   

Bēgle: Latvija nav valsts, kur var dzīvot no pabalstiem

2017.gada 28.februāris

Sabīne Košeļeva, www.apollo.lv

No Eiropas Savienības (ES) īstenotās patvērumu meklētāju pārvietošanas programmas Latvijā patlaban palikuši pieci cilvēki - viena trīs cilvēku ģimene un divi patstāvīgi patvēruma meklētāji, no kuriem viens jau tuvākajā laikā plāno valsti pamest, intervijā LNT raidījumam «900 sekundes» atklāja biedrības «Patvērums «Drošā māja»» vadītāja Sandra Zalcmane. Viņa gan noliedza, ka patvēruma meklētāji, kuri piekrīt pārvietošanai uz Latviju, jau sākotnēji šo zemi izvēlas tikai kā tranzītvalsti. Lielākā problēma esot tajā, ka cilvēki, kuri tiek atvesti uz Latviju, ļoti maz zina par šo valsti, un viņiem dotie trīs mēneši nav pietiekams laiks, lai sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Taču ir cilvēki, kuri Latviju kā patvērumu izvēlas mērķtiecīgi, par apstākļiem nesūdzas un šeit arī paliek uz dzīvi starp mums. Tāda ir arīdzan «Apollo» uzrunātā Alima (vārds ir mainīts) no Kirgizstānas, kura Latvijā kopā ar diviem bērniem mīt jau piekto gadu un prom braukt netaisās. 

Jāatzīst, ka saruna ar Alimu nebūt nevedas viegli un raiti, atbildes uz jautājumiem jāvelk ārā teju kā ar knīpstangām. Bērnu dēļ atklāt savu īsto vārdu viņa nevēlas, fotografēties ne tik, taču palēnām Alima atveras, bet uz sarunas beigām pat ik pa laikam skanīgi iesmejas, jo, šķiet, saprot, ka mans nodoms ne tuvu nav izvilināt sāpīgu atmiņu stāstus, ar kuriem «izklaidēt» lasītājus, vai tiesāt, ka ar mani nesarunājas latviski. Mūsu sarunas mērķis drīzāk ir censties saprast, kā tas ir – veidot dzīvi no nulles pilnīgi svešā vietā, jo mājās atgriezties vairs nav droši. Noskaidrot, cik atvērti mēs kā sabiedrība esam atšķirīgajam no mums, paskatīties uz sevi no malas ar citu acīm, jā, varbūt viegli uzmīt kādam uz varžacīm, bet, iespējams, atklāt arī ko jaunu citam par citu. 

Jābrauc uz turieni, kur bērniem būs labāk

Latvijā Alima 2012.gada sākumā ieradās no Kazahstānas, uz kurieni pēc valdības apvērsuma 2010.gadā viņa kopā ar vīru un diviem bērniem aizbēga no Kirgizstānas: «Pēc revolūcijas mainījās dzīves apstākļi un kļuva nedroši, sākās vajāšana, tāpēc daudzi no turienes devās prom. Pārsvarā izglītotais sabiedrības slānis un ģimenes ar bērniem. Palika veci cilvēki un tie, kuru bērni vēl bija pārāk mazi, lai mērotu tālu ceļu.»

Vaicāta, kamdēļ izvēle kritusi tieši par labu Latvijai, Alima atklāj, ka «pie vainas» ir ģimenes paziņas, kuri uz šejieni gluži tāda paša iemesla dēļ atbēga divus gadus ātrāk. «Šeit bija labvēlīgi apstākļi iebraukšanai, proti, nekustamā īpašuma iegāde un iespēja iegūt uzturēšanās atļauju. Turklāt man bija iespēja šeit strādāt (Alima ir grāmatvede – red.), kas bija ļoti svarīgs faktors. Ģimenes drošības dēļ Kirgizstānā atgriezties mēs negribējām, tāpēc vērsāmies šeit, lai saņemtu bēgļa statusu, kuru mums arī piešķīra.»

Alima gan atzīst, ka līdz tam par Latviju zinājuši diezgan maz. Kad skolā vēl Padomju Savienības laikā bijis jāmācās par visām republikām, par Baltiju esot radies iespaids, ka tā atšķiras no citām vietām, jo atrodas tuvāk Eiropai. Un Alimas ģimene gribējusi doties tieši uz Eiropu, jo prioritāte ir bērnu izglītība, kas Eiropā, viņasprāt, ir labākā kvalitātē nekā, piemēram, Kazahstānā vai Krievijā. «Ar vīru runājām, ka, ja reiz mums ir jāaizbrauc, tad jādodas uz turieni, kur bērniem būs labāk.»

Vecākais bērns šobrīd mācās ceturtajā klasē, bet jaunākais septembrī ies pirmajā klasē. «Bērni mācās krievu skolā. Mums ļoti paveicās, ka šeit bija labi paziņas, kuri ieteica iesākumā bērnus sūtīt krievu skolā. Es vispār uzskatu, ka bērniem ir jāmācās tajā valodā, kādā sazinās attiecīgajā valstī, taču mums paskaidroja, ka pamatzināšanas iegūt svešvalodā būs daudz grūtāk nekā dzimtajā valodā. (Ikdienā ģimenē sarunājas krievu valodā, jo gan Kazahstānā, gan Kirgizstānā tā ir otrā valsts valoda – red.) Tiesa, man bija nedaudz nepareiza izpratne par krievvalodīgo skolu. Es biju iedomājusies, ka tur visas mācības notiek krievu valodā, taču realitātē tā vis nav. Daļa priekšmetu ir jāapgūst latviešu valodā, turklāt ar katru gadu šo priekšmetu skaits palielinās.»

Arī pati Alima mācās latviešu valodu, bet saka, ka «tas galīgi nav veiksmes stāsts». Valoda esot ļoti sarežģīta. Zināmu summu ģimenes budžeta viņi ir spiesti veltīt papildu valodas apmācībām bērniem, jo vecākais bērns citādāk nevar izpildīt mājas darbus tajos priekšmetos, kurus pasniedz tikai latviešu valodā. Piemēram, matemātika tiek mācīta bilingvāli – viena stunda ir latviešu valodā, otra krievu valodā. «Mēs elementāri reizēm nevaram iztulkot uzdevumus!»

Iesākumā Alimas ģimenei ieteica apmeklēt bezmaksas kursus, taču pirmie kursi, kuros iestājušies, bijuši vairāk paredzēti vietējiem iedzīvotājiem, kuriem pirmā valoda nav latviešu valoda. «Man bija grūti viņus panākt, jo ar latviešu valodu līdz tam nekad nebiju saskārusies,» atceras Alima. Pēc tam ģimenei ieteikta valodu apmācības programma, kas paredzēta speciāli trešo valstu pilsoņiem. Tajā bijuši cilvēki no Uzbekistānas, Ukrainas, Kazahstānas, Turcijas. Taču arī ar šiem kursiem nebijis pietiekami, lai varētu iemācīties pilnvērtīgi sarunāties ikdienā nepieciešamajā līmenī.

«Es nonācu pie secinājuma, ka tomēr ir nepieciešams privātskolotājs, jo ir svarīgi, ka pasniedzējs var arī tev saprotamā valodā izskaidrot visus valodas smalkumus. Mums mēģināja iegalvot, ka trīs mēnešu laikā valodu ir iespējams iemācīties, taču tā vis nav.»

«No sākuma man likās, ka cilvēki ir neaudzināti»

Līdzīgi kā Latvijā nespēj iedzīvoties lielākā daļa no ES īstenotās patvērumu meklētāju pārvietošanas programmas dalībniekiem, par savām jaunajām mājām dēvēt Latviju neizdevās arīdzan Alimas vīram. Viņš devās atpakaļ uz Kazahstānu, kur viņam ir arī labs darbs. «It kā nebija kādu ļoti konkrētu grūtību, ar kurām viņš nevarētu tikt galā, taču viņš ātri vien saprata, ka šī nav viņa vieta. Ne tas ēdiens, ne tie cilvēki.

Kad atbraucām 2012.gada sākumā, cilvēku ar tādu ārieni kā mums šeit bija ļoti maz. Kad gājām uz veikalu vai staigāt pa parku, uz mums rādīja ar pirkstiem un sauca par ķīniešiem. Kazahstāna ir diezgan daudznacionāla valsts, tāpēc esam pieraduši pie dažādas izcelsmes cilvēkiem un īpašu uzmanību tam nepievēršam.»

Alima gan tikai pēcāk sapratusi, kāpēc cilvēki nekautrējas tik skaļi izteikt piezīmes: «Cilvēki domā, ka mēs neko nesaprotam, viņi nezina, ka runājam krieviski. Piemēram, situācijas, kad mēs sēžam kafejnīcā un ēdam, bet pie blakus galdiņa skaļi komentē mūs, ir ne retums. Nē, mums nav izteikuši rupjības vai ļoti aizvainojošas replikas kā, piemēram, tas mēdz notikt Krievijā. Mēs ar bērniem apradām ar šo uzmanību, taču vīrs nē. No sākuma gan man likās, ka cilvēki ir neaudzināti.»

Bērniem skolā situācija esot vieglāka, jo tur mācās bērni no Armēnijas, Āzijas, daudz tatāru, tāpēc uz viņiem neskatās kā uz «svešajiem». «Ja mēs ietu «īstā» latviešu skolā, tad gan viņiem būtu grūtāk.

Mēs dzīvojam blakus latviešu skolai, un katru reizi, kad ejam garām, kāds kaut ko pasaka. Bukņī cits citu, lai paskatās uz mums, rāda ar pirkstiem. Man likās, ka Latvija ir mūsdienīga valsts, taču arvien mēdz būt dažādi pārsteigumi.»

Vaicāta par nākotnes plāniem, jo ģimene tomēr dzīvo šķirti divās dažādās valstīs, Alima atbild, ka šobrīd galvenais nudien esot bērni un viņu drošība. «Protams, ka šeit viņiem varētu būt grūtības atrast darbu. Mēs domājam, ka, visticamāk, paliksim, kamēr vecākais bērns pabeigs devīto klasi. Es zinu, ka daudzi vecākajās klasēs grib pāriet uz latviešu skolu, lai pēc tam varētu stāties universitātē. Ja kāds no maniem bērniem izlemtu stāties, piemēram, Stradiņos, tad mēs paliktu.»

«Pakaļ nekādus labumus te neviens nemetīs»

Procedūra, lai saņemtu bēgļa statusu, bijusi salīdzinoši viegla: «Protams, ka bija jāsavāc daudz dokumentu, taču nepieciešamo informāciju varēja atrast internetā. Viss kopumā aizņēma aptuveni gadu. Jā, tas bija nervozs laiks, taču viss noritēja bez starpgadījumiem.

Salīdzinājumā, piemēram, ar mūsu valsts iestādēm, Latvijā viss ir ļoti saprotams. Saprotams, taču notiek lēni.»

Pats galvenais cilvēkam, kurš meklē patvērumu, ir informācija. Latvijā ar to četrus, piecus gadus atpakaļ bijis sarežģīti. «Man tiešām paveicās, ka bija paziņas ar bērniem, kuri te jau dzīvoja un visu zināja. Ieteica ārstus, piemēram, vai pastāstīja, kā pierakstīt bērnu bērnudārzā. Citādāk būtu grūti. Ja citās valstīs nepieciešamo informāciju var atrast forumos - pie kāda ārsta iet un kādā veidā pierakstīties -, tad Latvijā ar to tolaik bijusi problēma Turklāt ne vienmēr informācija bijusi pieejama krievu valodā. Labi, ka pēdējā laikā tas ir mainījies uz labo pusi.»

Alima uzskata, ka Rīga ir ļoti laba vieta ģimenēm ar bērniem: «Nav daudz cilvēku, ir salīdzinoši droši un tīrs. Vienas dienas laikā visu var paspēt izdarīt, nav tālu jābraukā. Taču tas atkal viss ir atkarīgs no cilvēka.

Mums ir kaimiņi no Krimas – dzīvo šeit trešo gadu, un viņiem te nepatīk, nevar iedzīvoties, tāpēc domā par došanos uz kādu citu Eiropas valsti. Viņiem šķiet, ka sistēma ir tāda, lai šeit paliktu pēc iespējas mazāk cilvēku. Es īsti piekrist nevaru. Protams, ka šeit nav viegli, bet tā, ka būtu ļoti grūti – arī nevar teikt. Pakaļ nekādus labumus te neviens nemetīs, uz paplātes klāt nepienesīs. Ir jāpieliek pūles un jādara pašam. Latvija nav tā valsts, kur var dzīvot no pabalstiem. Tas ir viennozīmīgi.

Man ļoti daudzi paziņas, piemēram, ir aizbraukuši uz Beļģiju, Norvēģiju un Somiju. Viņiem kā bēgļiem ar statusu piešķirti dzīvokļi, pabalsti, apmaksā medicīniskos pakalpojumus, valodu kursus. Šeit, protams, arī kaut kas ir, bet ne tādā līmenī.»

Kad bilstu, ka pārāk labvēlīgi apstākļi bēgļu uzņemšanai un viņu dzīves nokārtošana no A līdz Z varētu būt risks integrācijai un nemotivētu cilvēkus meklēt iespējas iedzīvoties pašiem, bet gaidīt, ka viss notiks pats no sevis, jo viņiem taču pienākas, Alima nosaka, ka Latvija tad nav īstā vieta.

«Ja cilvēkam nav vēlmes darīt pašam, bet gaidīt, ka viņam visu iedos, tad te tas neies cauri. Es esmu pieradusi, ka varu paļauties tikai pati uz sevi. Ko nopelnu, to arī apēdu. Tāpēc arī nemeklēju valsti, kur varētu dzīvot tikai no pabalstiem.»

Latvijā augstu vērtē cilvēka «Es»

Latvijas sabiedrībā esot jūtams duālisms, arī aizvainojums. «Es par to gan nebrīnos, pie mums bija līdzīgi. No sākuma cilvēki ir ļoti piesardzīgi, ne uzreiz tev atveras. Nenāks iepazīties vai aicināt ciemos, taču man tas šķiet pat labi, jo tad, kad cilvēki tevi iepazīst, novērtē un pieņem savā lokā, tad tas ir ļoti patiesi, tad tā ir īsta draudzība.»

Īpaši Alimai patīkot mūsu sabiedrības psiholoģija, ka pirmajā plānā tiek noliktas katra indivīda intereses, bet sabiedrība – pēc tam: «Mums ir pilnīgi otrādāk. Cilvēkam ir ļoti daudz pienākumu, ļoti daudz nerakstītu likumu, kuri jāievēro. Šeit tā nav.

Latvijā augstu vērtē cilvēka «Es», var pateikt, ka es kaut ko negribu, ka man kaut kas nepatīk. Man šķiet, ka cilvēki šeit psiholoģiski ir veselāki. Jūs nedarāt lietas tikai tāpēc, ka esat spiesti.»

Tiesa, reiz, kad uz brauktuves satiksmes pašā viducī saplīsusi automašīna, Alima par mūsu (ne)reakciju bijusi ļoti izbrīnīta: «Pie mums, ja uz ielas apstājas automašīna, visi lec ārā un metas jautāt, kas ir noticis, kāpēc stāvu. Bet te es vienkārši stāvēju viena pati ielas vidū! Neviens nenervozēja, nesignalizēja, bet arī neapstājās, nepienāca klāt un nepajautāja, vai man gadījumā nav nepieciešama palīdzība. Tas gan mani pārsteidza. Bet vispār kustība uz ceļiem man šeit liekas viena no labākajām pasaulē. Visi brauc saskaņā ar noteikumiem, palaiž. Pie mums tik mierīgi nepabrauksi.»

Arī ar bērnu ratiņiem viņa reiz iestrēgusi lielveikala durvīs un neviens neesot palīdzējis tikt galā. Pēc tam gan Alimai paskaidrots, ka vajadzēja paprasīt, lai palīdz – tad arī palīdzētu. Taču Alima vienalga uzskata, ka Latvijā nav tik briesmīgi, kā raksta, piemēram, medijos. 

«Ja runājam par bijušās Padomju Savienības bloka valstīm, tad šeit, manuprāt, integrācijas ziņā ir vairāk plusu nekā citur. Arī kultūras vērtības ir līdzīgas. Latvijā ir kvalitatīva dzīve. Protams, ja padzīvo kur citur, tad atkal salīdzini jau citādāk. Taču šeit nebūt nav sliktākā vieta!

Valoda gan jums ir ļoti grūta, un trīs mēnešos neko neiemācīsies (smejas). Tiesa, dižus pārmetumus par to, ka runāju krieviski, nevis latviski, neesmu saņēmusi. Te gan laikam pie vainas atkal ir mūsu āriene – uzreiz ir skaidrs, ka neesam vietējie. Vairākas reizes pat ir uzlielījuši, ka esam malači, ka vismaz cenšamies, jo esot cilvēki, kuri te dzīvo visu mūžu, bet latviski nerunā un nemaz negrib. Šeit man jau atkal ir jāsaka – viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Ja grib, tad atradīs iespēju.»

Uzziņai: trešo valstu pilsoņi jeb personas, kuras Latvijā ieradušās no ārpus Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm vai Šveices Konfederācijas, praktisku un noderīgu informāciju par dzīvi Latvijā un tiem pieejamo bezmaksas atbalstu var iegūt www.integration.lv

Informācija par bēgļu integrācijas tematiku pieejama www.beglis.lv.

Saite uz pirmavotu >> www.apollo.lv

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projekts tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com


                  

Bēgļu ģimene no Irākas: Latvijas valdība varētu palīdzēt vairāk

2016.gada 26.septembris

Lāsma Didrihsone, www.apollo.lv

Septembra sākumā izskanējušās ziņas par to, ka Latviju pametuši teju visi Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros uzņemtie bēgļi, bija kā medusmaize lielākajiem kritiķiem un nīdējiem, tikmēr varas gaiteņos atsāka cilāt jautājumu par patvēruma meklētāju uzņemšanas plāna uzlabošanu. Zemie pabalsti, nespēja integrēties? Kas mudina pamest mūsu zemi tiem, kas šeit ieradušies, lai patvertos no kara? Portāls "Apollo" uz sarunu aicināja bēgļu ģimeni no Irākas.

Ahmads un Fatima kopā ar saviem piecus un astoņus gadus vecajiem bērniem Latvijā ieradās pagājušā gada septembrī. Viņiem piešķirts bēgļu statuss, un mūsu dzimtenē viņi mēģinājuši sākt savu dzīvi no jauna – drošībā. Abiem vecākiem ir augstākā izglītība, un Irākā viņi strādājuši par naftas inženieriem. Darbs bijis labs, tāpat kā alga un māja. Pamest Irāku spiedis karš, taču uz Latviju braukt viņi izvēlējušies paši, skaista zeme un draudzīga tauta, uzsver Ahmads.

“Latvija mums ļoti patīk. Ja nepatiktu, mēs šeit nebūtu braukuši. Pašlaik lielākā problēma ir valoda, jo bez tās mēs šai valstī nespējam izdarīt neko. Lai padarītu sev dzīvi vieglāku, ceram valodu apgūt pēc iespējas ātrāk,” teic Ahmads.

Irākiešu ģimene Latvijā ir teju gadu, taču šajā laika periodā uz četriem mēnešiem viņi aizbraukuši uz Libānu, apciemot radus un draugus.

Jau Libānā Ahmads dzirdējis klīstam runas, ka daudzi sīrieši dodas meklēt patvērumu tieši Latvijā. Pēc četru mēnešu pārtraukuma, atgriežoties mūsu zemē, Ahmads bijis šokā par to, ka lielākā daļa patvēruma meklētāju Latviju jau paspējuši pamest, lemjot Vācijai par labu.

Viņš nenosoda aizbraukušos, taču ir apņēmības pilns savas ģimenes dzīvi būvēt tieši šeit. “Mums paveicās, iepazināmies ar tiešām labiem cilvēkiem, kuri palīdzēja atrast lētu dzīvokli, jo ar pašreizējo pabalstu izdzīvot ir pagrūti.”

Pašlaik ģimenei nākas izdzīvot ar 430 eiro mēnesī, viņi neslēpj, ka no Latvijas neko daudz negaida, jo apzinās, ka šī zeme nav bagāta. Neskatoties uz ne visai sakārtoto sadzīves situāciju, sociālajā dienestā pēc pabalstiem vai palīdzības viņi līdz šim nav vērsušies - tā teikt - iztiek ar to, kas ir.

“Mūsu pamatvajadzībām pietiktu ar to pabalsta apmēru, kāds tas šeit bija pirms samazināšanas. Mēs ļoti ceram, ka izdosies palikt Latvijā, bet, ja darbu šeit atrast neizdosies, skumji, bet būsim spiesti doties prom,” atzīst Ahmads.

Par aizbraukušajiem Ahmads teic, tāda rīcība neesot pareiza. Ja reiz cilvēks grib paglābties no kara, nav jāskatās, kura ir vislabākā valsts. Ir jāmeklē, kur ir droši, neskatoties uz to, kādus materiālus labumus valsts var sniegt.

“Mēs gribam izmēģināt visu, kas mūsu spēkos, lai iedzīvotos un atrastu darbu, bet, ja redzēsim, ka tāpat nav izredžu šeit izdzīvot, arī mēs dosimies prom,” stāsta Ahmads.

Lai gan viņi pateicas Latvijas valstij par iespēju būt drošībā, Ahmads uzskata, ka valdība nav darījusi pietiekoši, lai palīdzētu patvēruma meklētājiem: “Mēs nesūdzamies, bet patvēruma meklētāji Latvijā ir palikuši ļoti maz un nav taču grūti palīdzēt tik mazam cilvēku skaitam kaut nedaudz vairāk nekā tagad.”

Jautājot, par darba iespējām, Ahmads neslēpj, ka ar viņu izglītību un darba pieredzi Latvijā darbu atrast būs grūti, taču ir ideja par savu biznesu: “Mēs šobrīd tiešām nezinām, ko Latvijā darīt ar tādu izglītību, kāda ir mums, tāpēc ir ideja ņemt talkā mūsu zināšanas un labo praksi un Latvijā mēģināt izveidot tādu kā apmaiņas programmu ar Irāku, lai veidotu Latvijas un Irākas starptautisko attiecību pieredzi.”

Lai gan latviešu tautu irākiešu ģimene dēvē par draudzīgu, viņi arī atzīst, ka uz ielas izjūt intereses un nosodījuma pilnos skatienus.

“Uz mums skatās tā, it kā mums šeit nav vietas. Ir gadījies, ka uz ielas bērni sāk sarunāties nedaudz skaļāk un mēs viņiem aizrādām, negribam pievērst lieku uzmanību, jo jau tā ir sajūta, ka tevi vēro. Visu laiku.”

Uzziņai: Irākiešu ģimene Latvijā uzturas jau kopš pagājušā gada septembra. Šajā laika periodā viņi ir apmeklējuši biedrības „Patvērums „Drošā māja”” organizēto apmācību kursu par Latviju, ieguvuši bēgļu statusu, un vecāko bērnu jau iekārtojuši latviešu skolā. Pašlaik viņi saņem pabalstu no Latvijas valsts, kas sedz uzturēšanās izmaksas – pabalsta apmērs mēnesī vienam ģimenes loceklim ir 139 eiro, bet katram nākamajam 97 eiro. Jāatzīmē, ka pabalsts bēgļa statusu ieguvušajiem tiek izmaksāts tikai vienu gadu. Šobrīd ar „Patvērums „Drošā māja”” konsultantu palīdzību abi vecāki cenšas bērnudārzā iekārtot savas ģimenes jaunāko bērnu. Vairāk informācijas par bēgļu integrāciju: http://www.beglis.lv/

Rakstā izmantotie vārdi ir mainīti. Intervētās personas vēlējušās saglabāt anonimitāti.

Saite uz pirmavotu >> www.apollo.lv

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projekts tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com


                   

Semere, Alī Ahmeds un Diāna: No kara līdz skolas solam Latvijā

2016.gada 19.septembris, www.apollo.lv

Pagājušas trīs nedēļas kopš jaunā mācību gada sākuma. Skolas gaiteņos atgriezušies bērni, un ar lielākām vai mazākām pārmaiņām, mācību gads Latvijas skolās ir sācies. Arī Rīgas Raiņa 8.vakara (maiņu) vidusskolā, kur starp «mūsējiem» izglītojas sīriete Diāna, eritrejietis Semere un Alī Ahmeds no Afganistānas. Šie bērni ik dienu mēģina iejusties starp mums, kamēr pedagogi cenšas izprast – kā šo procesu padarīt vieglāku.

Viesojoties Raiņa vakara maiņu vidusskolā, mums izdodas satikt Diānu un Alī Ahmedu. Viņi, saģērbušies līdzīgi kā pārējie bērni, 9.klases solā apgūst zīmēšanas prasmes. Diānai sanākot ļoti skaisti, stāsta Lelde, kas klasē darbojas kā speciālais pedagogs un surdotulks. Abi pusaudži, 16 un 17 gadus veci, ir smaidīgi un, šķiet, pie uzmanības pieraduši.

Vaicājot, kā patīk Latvijā, viņi skaidrā latviešu valodā atbild «labi». Pie mūsu valodas jaunieši ir pieraduši un, ja ko pajautājam, viņi neapmulst, bet mēģina atbildēt, vien iestarpinot vārdus arī angļu valodā.

Diāna izstāsta, no kurienes nāk un kāds ir viņas vecums, piebilstot, ka Latvijā patīkot. Arī Alī Ahmeds ir apmierināts, taču uzsver, ka pie mums viss ir savādāk nekā viņa dzimtenē.

Skaidras vīzijas par palikšanu Latvijā nav nevienam

Visi trīs Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā mācības uzsākuši šā gada pirmajā septembrī. Nevienam nav skaidras vīzijas par nākotni, tāpat neviens nespēj apgalvot, ka Latvijā paliks uz ilgu laiku.

Šī nav pirmā skolas pieredze ar patvēruma meklētāju bērniem. Pirms gada šeit jau mācījies puisis no Sīrijas, bet Latviju pametis pēc pusotra mēneša. Viņš devās uz Vāciju. Tāpat pirms sešiem gadiem skolu pabeiguši bēgļi, kurus izaudzināja latviešu ģimene, tāpēc skolotājiem un vadībai jaunumi par trīs patvēruma meklētāju bērniem šajā mācību gadā neesot bijis pārsteigums.

Klases audzinātāja Gunta Krasta, kuras klasē šogad izglītojas patvēruma meklētāju bērni, atzīst, ka skolā mācās arī vājdzirdīgi un nedzirdīgi bērni, tāpat jaunieši ar īpašām vajadzībām. Pārējiem nav problēmu pieņemt cilvēkus, kas ir citādāki. Tāpēc pieļauj, ka lēmums bēgļu bērnus izglītot tieši šajā skolā, ir pareizs.

Pārsteidz centība un ātra izpratne

«Viņi ļoti ātri mācās. Divu nedēļu laikā jaunieši jau komunicē diezgan labi latviski. Viņi prot pateikt  - «Kā mani sauc», «Cik gadu», «No kurienes esmu». Šķiet, ka mīļākais vārds ir «labi»,» smaidot stāsta Gunta. Viņa neslēpj pārsteigumu par to, cik centīgi ir šie pusaudži. Lai arī katrs runā savā valodā, kaut kā viņi turas kopā un saprotas labi.

Skolotāja atzīst, ka ļoti liels palīgs ikdienā ir tehnoloģijas.

Saziņā tiek izmantots «Google» tulkotājs un tā dēļ piedzīvots ne mazums amizantu situāciju. «Tas ir kā bērnudārzā, kad mazs bērns sāk mācīties svešvalodu,» Gunta piebilst.

Lai gan patvēruma meklētāju bērni piedalās tajās pašās mācību stundās, kurās pārējie, viņi netiek vērtēti ar atzīmēm. Viņu galvenais uzdevums ir cauri visiem mācību priekšmetiem iemācīties latviešu valodu. Ja notiek ķīmijas stunda, viņi mācās krāsas un vielas, kamēr pārējie mācās ķīmiju devītās klases līmenī. Vienīgi ģeogrāfijā pusaudži iemācījušies parādīt uz kartes Latviju un atpazīt tās kontūru.

Māte negrib, ka bērns mācās kopā ar bēgļiem

Jautājot par pieņemšanu un iejušanos latviešu pusaudžu vidū, skolotāja Gunta stāsta, ka nekādas būtisku problēmu nav bijis. Skolēni mēģina ar patvēruma meklētājiem komunicēt, palīdzēt. Viņi netiek izstumti no pārējo vidus. Kā novērots, labākā saikne pusaudžiem ir ar nedzirdīgajiem skolniekiem. Viņi komunikācijā izmanto telefonu. Taču ne visi bērni ir vienādi: «Kāds pasaka, ka viņiem ir vairāk naudas pusdienām, citam vēl kaut kas nepatīk, bet visi bērni nevar būt vienādi,» uzsver skolotāja.

Viņa neslēpj, ka bijis gadījums, kad kāda skolēna mamma uzstājusi, lai viņas bērnu pārceļ citā klasē, jo negribot, ka sēž blakus patvēruma meklētājiem, bet pārējiem vecākiem ar to neesot problēmas.

Kapu kultūra, ēdiens un latviešu meitenes

Runājot par kultūras atšķirībām, skolotāja Gunta stāsta, ka Raiņa dienām veltītā pasākumā klase devusies uz kapiem, arī šie bērni nāca līdzi un neslēpa interesi par citādo kapu kultūru. Protams, ir vēl daudz lietu par kurām viņi ir pārsteigti.

«Viņi skatās uz mūsu meiteņu izskatu. Jauniešiem šķiet interesanti, kā meitenei var būt, piemēram, rozā krāsas mati un kājās saplēstas džinsu bikses,» smejas Gunta.

Taču ēdiena ziņā patvēruma meklētāju bērni neesot izvēlīgi. Ēdot visu, ko dod, kamēr latviešu bērni daudz ko «izbrāķē», vai neēd vispār.

Bet nav tā, ka arī viņu kultūras atšķirības neradītu izbrīnu sejā. Gunta atceras, ka vienu dienu klasē viens no zēniem sācis ātri pie sevis kaut ko skaitīt. Kad viņa piegājusi klāt un pajautājusi, ko viņš dara, saņēmusi atbildi - «Skaitu lūgšanu».

Lai gan nav skaidrs, vai jaunieši turpinās savu dzīvi Latvijā, šobrīd izglītoties kopā ar «mūsējiem» ir labākais lēmums. Skolas direktors Juris Šmits atzīst: «Var jau taisīt viņiem uz vietas skolu, bet tas būtu pilnīgi atrauti. Šeit viņi redz to ikdienu, vidi un kultūru. Viņiem ir jāredz kā mēs dzīvojam. Kur citur viņi to iemācīsies?»

Visi trīs patvēruma meklētāji joprojām uzturas PMC «Mucenieki» un gaida, kad saņems bēgļa vai alternatīvo statusu.

Saite uz pirmavotu >> www.apollo.lv

Publikācija pārpublicēta projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projekts tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com