Piektais biļetens

Aktualitātes

Oktobra beigās Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki“ uzturējās 33 patvēruma meklētāji, no kuriem 16 bija nepilngadīgi. Jaunākajam, jau Latvijā dzimušajam bērnam, drīz apritēs trīs mēneši. Visvairāk patvēruma meklētāju nāk no Gruzijas (11 cilvēki), Afganistānas (9 cilvēki) un Uzbekistānas (9 cilvēki). Vēl centrā dzīvo divi vīrieši no Šrilankas, pa vienam no Krievijas un Turcijas. Lielākā daļa gruzīnu centrā uzturas jau gandrīz gadu.

Tā kā lielais vairums patvēruma meklētāju nāk no siltākām zemēm, tad Latvijas klimats viņiem rudens sezonā ir īpaši grūti panesams. Liela daļa „Mucenieku” iemītnieku šajā laikā labāk izvēlas palikt centra telpās nekā doties ārā. Patvēruma meklētāju vajadzības nekad neapsīkst – tuvojoties ziemai ir nepieciešami ziemas apavi un siltas drēbes, kā arī vitamīni un uztura bagātinātāji. Kā atzīst ar patvēruma meklētājiem strādājošie (gan NVO, gan PMIC „Mucenieki”) – patvēruma meklētājiem primāras ir materiālās vajadzības, jo ar valsts piešķirto pabalstu -1,50 Ls dienā, tās nav iespējams nodrošināt.

Biedrības „Patvērums „Drošā māja”” projektam „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” atjaunots finansējums, kas ar biedrību nesaistītu apstākļu dēļ kavējās vairākus mēnešus. Līdzās ikdienas darbam ar mērķa grupu un brīvprātīgajiem, septembrī notikuši divi pasākumi: 1. septembra svinības ar „Mucenieku” skolēniem un diskusija ar Eiropas Bēgļu fonda projektu īstenotājiem Latvijā par projektu norisi un iespējamu ciešāku savstarpējo sadarbību. Kopā ar projekta brīvprātīgajiem 14. oktobrī patvēruma meklētāji devās ekskursijā uz Liepāju. „Mucenieku” iemītnieku interese par ekskursiju bija lielāka nekā biedrības brīvprātīgie bija gaidījuši – no 33 centra iemītniekiem, ekskursijā piedalījās 29 – sākot no zīdaiņiem līdz pensijas vecuma cilvēkiem.

Savukārt svētdien 25. oktobrī projektam piesaistītā psiholģe Dace Blaževiča kopā ar jauniešu radošo apvienību „Opā-opā“ „Muceniekos“ rīkoja sporta dienu – jaunieši kopā ar patvēruma meklētājiem uzspēlēja futbolu, bet pēc tam visi kopīgi mielojās ar patvēruma meklētāju sagatavotajiem gardumiem. Jaunieši bija sagatavojuši arī izrādi par Vinniju Pūku, kas sagādāja prieku jaunākajiem „Mucenieku“ iemītniekiem.

Diskusija: Panākumi un grūtības EBF projektu ieviešanā

Šā gada 25. septembrī biedrība „Patvērums „Drošā māja”” aicināja Eiropas Bēgļu fonda projektu īstenotājus, Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra „Mucenieki” vadību un Iekšlietu ministrijas pārstāvjus uz sarunu par projektu norisi un iespējamo sadarbību nākotnē, veidojot atbalsta sistēmu patvēruma meklētājiem un bēgļiem.

Diskusijā piedalījās biedrības „Patvērums „Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane*, Integrācijas uzticības punkta bēgļiem vadītāja Anda Grants, projekta „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem” sociālā darbiniece Sarma Bergmane un brīvprātīgā Gunta Vīksne, Iekšlietu ministrijas Starptautisko projektu koordinācijas nodaļas vadītāja Inese Čodare un nodaļas vecākais referents Jānis Zvilna, Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Svetlana Djačkova, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Projektu un starptautiskās sadarbības nodaļas pārstāves Ilva Ieviņa un Madara Miezīte-Bagātā. Turpinājumā ieskats diskusijā.

Sandra Zalcmane: Manuprāt, mums ir vispraktiskākais projekts, jo lielākā projekta aktivitāšu daļa ir vērsta uz patvēruma meklētāju un bēgļu sociālpsiholoģisko vajadzību nodrošināšanu. Kā prakse pierāda, vajadzību ir daudz, un tās ir dažādas, jo katrs cilvēks ir individualitāte. Mēs šajā projektā gribam palīdzēt ar dažādām materiālām lietām tiem cilvēkiem, kas šobrīd ir patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki”. Ja projektā kā mērķa grupu plānojām 10 cilvēkus, tad šobrīd „Muceniekos” vien atrodas jau vairāk kā 20 cilvēki, un atkal ceļā ir sieviete ar četriem maziem bērniem, no kuriem mazākais ir nupat dzimis. Mērķa grupa palielinās, un projekta ietvaros ir jācenšas materiālo palīdzību sociāli taisnīgi sadalīt. Problēmu ir ļoti daudz. Būtu bijis ļoti vērtīgi, ja projekta realizētājiem būtu iespēja tikties ar projekta administrētājiem un skaidri atrunāt atskaišu sistēmas. Liels apgrūtinājums ir tas, ka Vadošai iestādei nav izstrādāta atskaišu sistēma tieši par materiālām vērtībām.

Anda Grants: Pirmsākumi Bēgļu uzticības punktam ir rodami pagājušajā gadā, kad Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts īstenoja projektu sadarbībā ar Starptautisko Migrācijas organizāciju. Projekta realizācija tika uzsākta Bērnu un ģimenes lietu ministrijā, bet no 1. jūlija projekts pārgāja Tieslietu ministrijas pārziņā. Visu šo institucionālo pārmaiņu dēļ projekts ir cietis un rezultātā daļa no aktivitātēm netiks realizēta. Nākamajā gadā uz Uzticības punkta veidošanu būs jau atklāts konkurss, uz kuru varēs pretendēt ikviena organizācija. Būtiskākā, lielākā problēma bija šī iestāžu maiņa – pagāja 2 mēneši, kamēr pārskaņojām visu dokumentāciju atbilstoši Tieslietu ministrijas prasībām. Parādījās arī tas, ka mazs projekts sevi neattaisno lielā valsts pārvaldes iestādē, kur tehniskais darbs aizņem ļoti daudz laika. Pagājušajā gadā mums bija apjomīgāks projekts, bet papīru skaits atkarībā no tā, cik liels projekts, nemainās.

Sarma Bergmane: Protams, viena no vislielākajām problēmām ir tā, ka projekta mērķa grupai trūkst materiālā atbalsta. Patvēruma meklētāji un bēgļi lielākoties nāk no dienvidu zemēm. Tuvojoties ziemai, viņiem pastiprinās saslimstība, daudzi saaukstējas. Ļoti daudziem trūkst piemērota apģērba, apavu. Ir skolēni, kuri 1. septembrī sāka iet skolā, viņiem bija jānodrošina skolas piederumi, kancelejas preces. Protams, arī psiholoģiskās problēmas patvēruma meklētājus ļoti nomāc.

Svetlana Djačkova: Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC) īsteno projektu „Juridiskā palīdzība patvēruma meklētājiem”. Šis projekts ir turpinājums tam darbam, ko LCC ir veicis gadu garumā, sniedzot juridisko palīdzību patvēruma meklētājiem. Šī projekta īstenošanas laikā patvēruma meklētāju skaits ir būtiski pieaudzis. Mūsu projektā bija paredzēts sniegt juridisko palīdzību gada laikā aptuveni 10 patvēruma meklētājiem, bet jau jūnijā bija sasniegts šis skaits, un pašreiz projektā ir iekļauti jau vairāk kā 15 klienti. Kā jau minēju, mums projekta ietvaros paredzēta juridiskās palīdzības sniegšana, taču, jau plānojot projektu, mēs sapratām, ka kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanai ir vajadzīgas vairākas aktivitātes, tās nav tikai konsultācijas. Mums ir arī pētniecības komponents – tiek vākta informācija par izcelsmes valstīm, tiek veiktas intervijas ar patvēruma meklētājiem, braucam vizītēs uz Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru „Olaine”, patvēruma meklētāju izmitināšanas centru „Mucenieki”. Mēs rakstam pārsūdzības saistībā ar lēmumiem par patvēruma noraidīšanu tajos gadījumos, kad mēs ticam, ka ir vajadzīga šī palīdzība. Mēs arī sniedzam palīdzību, sarakstoties ar valsts iestādēm un pārstāvot klientu tiesā, kā arī sniedzam cita veida palīdzību.

Ir ļoti svarīgi, lai NVO sniegtu šādu palīdzību un paplašinātu savu kapacitāti, jo arī Olainē ir patvēruma meklētāji, kas ir aizturēti. Tā ir slēgta iestāde ar ļoti ierobežotām brīvībām, un diemžēl tur ir arī ierobežota iespēja saņemt juridisko palīdzību. Praksē šiem cilvēkiem nav pieejama komunikācijas iespēja. Kontaktējoties ar šo iestādi, mēs ievērojām, ka tur izmitinātajiem cilvēkiem bieži vien nav pat iespējas uzrakstīt vēstuli. Bieži vien tur ievietotie patvēruma meklētāji informāciju nesaņem saprotamā valodā. Visa sarakste ar valsts iestādēm nereti notiek latviešu valodā, kuru viņi nesaprot. Nākas arī konstatēt, ka AĀIC „Olaine” dzīvojošie patvēruma meklētāji nav informēti par savām tiesībām pārsūdzēt lēmumus, tai skaitā lēmumu par aizturēšanu. Tātad mūsu darbība ir vērsta ne tikai uz jautājumiem, kas skar patvēruma piešķiršanu, bet arī uz jautājumiem, kas skar aizturēšanu. Valsts nenodrošina iespēju pārsūdzēt lēmumus par aizturēšanu, kā arī ne vienmēr valsts sniegtā palīdzība apelācijas sūdzību iesniegšanai par patvērumu ir savlaicīga un kvalitatīva, jo, piemēram, dažkārt Juridiskās palīdzības administrācijas pārstāvji nepietiekami pārvalda svešvalodu. Būtiska problēma ir tā, ka Valsts robežsardze diezgan plaši interpretē aizturēšanas pamatus. Mēs cenšamies panākt, lai patvēruma meklētāju aizturēšana notiktu tikai izņēmuma gadījumos. Tas ir nopietns cilvēktiesību jautājums, jo tiek ierobežota cilvēka brīvība, un „Olainē” joprojām ir ļoti slikti apstākļi. Cilvēki AĀIC „Olaine” atrodas gadiem ilgi, aizturēšana notiek arī atkārtoti un maksimālais termiņš, ko pieļauj Imigrācijas likums, tiek būtiski pārsniegts.

Projekta gaitā rodas aizvien jauni jautājumi un problēmas, ko cenšamies risināt. Piemēram, projekta rezultātā panācām, ka četri patvēruma meklētāji tika pārvietoti no „Olaines” uz „Muceniekiem”, jo viņiem ir tādas pašas tiesības, lai arī viņiem nav pases vai tā ir viltota. Baidoties no vajāšanas, patvēruma meklētāji visā pasaulē dara visu iespējamo, lai nokļūtu kādā drošākā vietā. Mūsu iesaistes rezultātā, sadarbībā ar citām organizācijām, trim patvēruma meklētājiem tika piešķirts bēgļa statuss. Bieži vien tie klienti, kas pie mums vēršas, to dara atkārtoti. Tas notiek visa gada garumā. Kas šajā kontekstā svarīgi, mēs un arī mūsu klienti izjūtam vajadzību pēc nevalstisko organizāciju sniegtās palīdzības, jo bieži vien mēs novērojam, ka cilvēki atrodas pilnīgā informācija vakuumā. Es pieņemu, ka, ja viņiem nebūtu iespēja vērsties pie mums vai pie kādas citas NVO, tad šiem cilvēkiem nekāda palīdzība netiktu sniegta, taču juridiskā palīdzība ir visbūtiskākais nosacījums, lai tiktu ievērotas indivīda tiesības. Mēs izjūtam vajadzību sadarboties gan ar valsts, gan nevalstiskajām organizācijām, jo mums aizvien vairāk nāk sūdzības par dzīves apstākļiem, kas skar patvēruma meklētājus „Olainē”. Mēs redzam, ka valsts iestādēm trūkst iespēju nodrošināt kvalitatīvu psiholoģisko vai sociālo palīdzību, kā arī ir daži gadījumi, kad ir svarīgi palīdzēt izmitināt cilvēku, kad viņš ir izlaists no „Olaines”.

Ilva Ieviņa: Arī mūsu īstenotās aktivitātes ir gana praktiskas, lai arī daļa no tām tikai netieši skar patvēruma meklētājus. Viena no apjomīgākajām aktivitātēm ir ekonomiski efektīvāka PMIC „Mucenieki” apsaimniekošanas modeļa izstrāde. Ir izveidota darba grupa, kurā darbojas PMLP, Iekšlietu ministrijas un NVO eksperti. Grupa gatavo dažādu modeļu salīdzinājumu ekonomiskā ziņā. Šīs pašas aktivitātes ietvaros ir paveikts viens nozīmīgs darbs – ir veikta tehniskā ekspertīze, novērtējot, kādā stāvoklī ir PMIC „Mucenieki” ēka, lai, plānojot nākamā gada projektus, ja būs tāda iespēja, varam balstīties uz konkrētiem faktiem. Mums tagad ir pamatots slēdziens, kas kur jālabo, kas jādara, jo pagājušajā gadā mēs metāmies „dzēst ugunsgrēkus”. Nākamā lielā aktivitāte ir vienotās migrācijas informācijas sistēmas uzlabošana, kur tiek veikti uzlabojumi bēgļu un patvēruma meklētāju apakšsistēmā, kas dos iespēju efektīvāk tikt pie nepieciešamās informācijas. Tas arī ir kā pakalpojums, un iepirkuma procedūras rezultātā tika noslēgts līgums, tur strādā arī divi pārvaldes eksperti, kas palīdz sistēmanalītiķiem saprast, kas būtu jāuzlabo. Tāpat kā pagājušogad mēs apmaksājam veselības aprūpes un tulkošanas pakalpojumus patvēruma meklētājiem.

Pagājušajā gadā mums ļoti veiksmīgi tika izveidota datu bāze, kurā ir iesaistīti cilvēki, kas nav profesionāli tulki, bet kas var sadzīves situācijās tulkot. Jāsaka, ka šogad esam robežsardzei diezgan daudz izlīdzējuši. Mums ir gandarījums, ka esam kaut ko labu izdarījuši.

Madara Miezīte-Bagātā:Mana projekta mērķa grupa nav tieši patvēruma meklētāji un bēgļi, bet gan cilvēki, kas strādā ar patvēruma procedūru. Projekta ietvaros tiek veiktas apmācības gan robežsardzes, gan pārvaldes darbiniekiem un tiks organizētas mācības administratīvās rajona tiesas tiesnešiem par jaunā patvēruma likuma piemērošanu, par patvēruma procedūru. Tad vēl projekta ietvaros tiek izstrādāta patvēruma procesa tipveida lēmumu rokasgrāmata, un drīz tiks pabeigti un izplatīti arī komentāri jaunajam Patvēruma likumam. Un vēl viena aktivitāte, ko mēs darām – sadarbībā ar robežsardzi tiek pārstrādāts pārrunu ar patvēruma meklētājiem materiāls, jo iepriekšējais materiāls ir novecojis, neelastīgs, kā dēļ nevar iegūt kvalitatīvus pārrunu rezultātus. Šobrīd sadarbībā ar robežsardzes pārstāvjiem pārstrādājam gan sākotnējo aptaujas anketu, gan lielās intervijas materiālu.

Kā PMIC „Mucenieki” vadība vērtē līdzšinējo sadarbību EBF projektu realizētāju vidū, kur redz iespēju uzlabot?

Edīte Pavlova: Man ir liels prieks par nevalstisko organizāciju interesi un vēlmi palīdzēt. Protams, es jau no paša sākuma esmu akcentējusi to, cik ļoti mums ir vajadzīga praktiskā palīdzība. Arī nevalstisko organizāciju pārstāvji saka, ka primāro vajadzību apmierināšana ir pamatu pamats, jo diemžēl naudas summa, kas tiek izsniegta patvēruma meklētājiem, ir ļoti maza. Vissāpīgākais jautājums ir medicīna, praktiski visi iemītnieki ir nākuši no siltajām zemēm, viņiem ir grūti pielāgoties mūsu klimatam. Kā jau visā Rīgā, apkures sezona PMIC „Mucenieki” nav vēl sākusies, un šis laiks ir sarežģīts. Par sadarbības trūkumu mēs nevaram sūdzēties, tā veidojas ļoti labi. Tas, ko mēs tiešām izjūtam, ir pārrāvumi finansējumā, jo organizācijas ir rēķinājušās ar pastāvīgo finansējumu. To mēs izjūtam ik dienu – patvēruma meklētāji nāk un jautā, kad būs palīdzība... Man ir lūgums projekta īstenotājiem akcentēt to, ka šī palīdzība nebūs ilgstoša, jo projekti beigsies šajā gadā un minēt, no kādiem avotiem tā nāk.

Mēs nonācām pie secinājuma, ka viena no pamatlietām, kas ir vajadzīga, ir materiālā palīdzība, bet ar atskaitīšanos par materiālo palīdzību šobrīd ir vislielākās problēmas. Būtībā sanāk, ka liela daļa izdevumu par materiālo palīdzību patvēruma meklētājiem skaitās neattaisnoti. Varbūt Iekšlietu ministrijas pārstāvji var sniegt kādu komentāru šajā sakarā?

Inese Čodare: Kā jau teicu, mūsu mērķis, piedaloties šajā sanāksmē, ir klātienē izrunāt šos jautājumus. Mums kā vadošajai iestādei, protams, ir zināms funkciju sadalījums, bet, protams, ka es atgriezīšos atpakaļ ministrijā, un mēs vēlreiz iekšēji šo jautājumu skatīsim – kā to risināt. Es dotajā mirklī nenākšu klajā ar skaidru atbildi, kāds dokuments ir iesniedzams par šīm materiālajām lietām, bet šo problēmu, atgriežoties ministrijā, es, protams, virzīšu tālāk risinājumam.

Kā Jūs redzat turpmāko savstarpējo sadarbību šodienas sarunas dalībnieku starpā?

Svetlana Djačkova: Manuprāt, būtu svarīga kāda sākotnēja tikšanās vai seminārs, lai varētu vienoties, kā var darboties sadarbības tīkls. Tad varētu būt kāds atsevišķs projekts vai iniciatīva, ar kuru sadarbība tiktu uzsākta.

Ilva Ieviņa: Drīzāk tā varētu būt kāda lielāka projekta aktivitāte.

Svetlana Djačkova: Būtu svarīgi rīkot vēl vienu diskusiju, lai vēl sīkāk izrunātu šos jautājumus un domātu par sadarbību, iesniedzot projekta pieteikumu. Strādājot „Olainē”, mēs redzam vajadzību pēc palīdzības no NVO puses, un es izjūtu arī to, ka citām organizācijām savā darbā ir vajadzīgs lielāks juridiskais atbalsts, līdz ar to būtu svarīgi atrast kādu sadarbības modeli.

Norvēģijas pieredze darbā ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem

Margarita LAICĀNE

Organizācijas „Latvijas Sarkanais Krusts” un biedrības „Patvērums „Drošā māja”” brīvprātīgā Gunta Vīksne septembrī devās uz Norvēģiju, kur apmeklēja vairākus patvēruma meklētāju centrus un iepazinās ar patvēruma sistēmu un bēgļu integrācijas norisi Norvēģijā. No pasaules industrializētajām valstīm Norvēģija ir viena no tām, kas uzņem lielāko bēgļu skaitu salīdzinot ar valsts iedzīvotāju daudzumu. Šā gada janvārī Norvēģijā dzīvoja 143 000 cilvēku, kas sākotnēji bijuši bēgļi. Tagad jau vairāk kā pusei no viņiem ir Norvēģijas pilsonība. Oslo bēgļi veido aptuveni 7% no pilsētas iedzīvotājiem. Divas vislielākās bēgļu izcelsmes valstis šī gada sākumā bija Irāka un Somālija. Ņemot vērā ilgo pieredzi patvēruma meklētāju uzņemšanā un bēgļu integrācijā, Norvēģijas pieredze var būt interesanta arī Latvijai – tā ļauj modelēt, kāda varētu būt patvēruma meklētāju un bēgļu atbalsta sistēma Latvijā, ja šeit patvēruma meklētāju un bēgļu būtu vairāk. Protams, aplūkojot Norvēģijas pieredzi, ir jāņem vērā, ka Norvēģijas finansiālās iespējas ir krietni lielākas kā Latvijai. Turpinājumā saruna ar Guntu par Norvēģijā redzēto un uzzināto.

Kādēļ tu devies uz Norvēģiju?

Šajā braucienā es devos kā „Latvijas Sarkanā Krusta” pārstāve un nolūks mums bija nodibināt vai, pareizāk sakot, atjaunot sakarus ar Norvēģijas Sarkano Krustu. Gribējām iepazīstināt ar sevi un, ja iespējams, iegūt arī kādu finansiālu atbalstu projektu īstenošanai. Jau pirmā tikšanās bija augstā līmenī – ar Norvēģijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretāru un citiem atbildīgajiem darbiniekiem. Viņiem Sarkanā Krusta centrālajā aparātā vien strādā 400 cilvēki. Tā ir augsta līmeņa organizācija, un, kas mani pārsteidza – tajā darbojas arī ļoti daudz vīriešu, kas pie mums sociālajā jomā ir neierasti. Mūs sadalīja divās grupās – viena grupa iepazinās ar Sarkanā Krusta attīstību, bet otra grupa, kurā biju arī es, devās iepazīt situāciju ar imigrantiem, tai skaitā arī patvēruma meklētājiem un bēgļiem.

Vai tu apmeklēji kādu patvēruma meklētāju izmitināšanas centru?

Jā, es apmeklēju divus centrus. Viņiem ir pieci dažāda līmeņa centri. Pirmā līmeņa centrā viņi nonāk, kad tikko ierodas Norvēģijā un piesakās policijā, ka viņi ir patvēruma meklētāji. Tur patvēruma meklētāji uzturas, kamēr tiek noskaidrota viņu identitāte. Pēc tam viņi tiek pārvietoti uz cita līmeņa centriem, kuros viņi dzīvo no trīs nedēļām līdz mirklim, kad atbildīgās institūcijas dod atbildi, vai viņam tiks piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss. Es biju vienā šādā centrā, kas atrodas Oslo. Tur dzīvoja 300 cilvēki no ļoti dažādām valstīm, pārsvarā no Eritrejas, Afganistānas un Irākas.

Cik cilvēki dzīvo vienā istabiņā? Kādi ir sadzīves apstākļi?

Viņi pārsvarā dzīvo pa ģimenēm. Cik skatījāmies publiskās telpas, tās patiešām ir ļoti vienkāršas, bez jebkādiem izskaistinājumiem, nedaudz pat nolietotas. Šo centru pārvalda privāta kompānija, valsts no viņiem pērk pakalpojumu. Privātai kompānijai tas ir peļņas avots – tai pieder pavisam 40 šādi centri.

Ar ko šī centra iemītnieki nodarbojas ikdienā?

Mēs tikāmies ar centra vadītāju, satikām arī Norvēģijas Sarkanā Krusta brīvprātīgās, pensionāres, kuras nāk uz centru mācīt norvēģu valodu. Par brīvu. Centra iemītnieki, protams, nezina, vai viņi saņems statusu, bet, mācoties valodu, viņi piepilda savu brīvo laiku. Tā kundzīte, kuru satikām, mācīja tikai sievietēm. Interesanti, ka tajā centrā bija vesels bloks, kurā vīriešiem ieeja ir aizliegta.

Mēs bijām arī vienā citā centrā, kas savukārt atrodas 20 km attālumā no Oslo. Tas bija nepilngadīgo centrs. Viņi tur uzturas līdz brīdim, kad tiek noskaidrota viņu identitāte. Tajā centrā bērniem skola nav jāapmeklē. Lai bērnus nodarbinātu, viņi tur ir uztaisījuši futbola klubu, treniņos piedalās gan puikas, gan meitenes, lai gan meiteņu viņiem ir ļoti maz, apmēram 10 procenti. Viņi nodarbojas ar futbolu katru dienu. Bērni bija teikuši, ka tanī mirklī, kad viņi spēlē futbolu, viņi jūtas līdzvērtīgi vietējiem. Viņi piedalās arī pašvaldības bērnu sporta līgā.

Kad es biju pirmajā centrā, tad man palika pavisam bēdīgi. Tā lielā cilvēku masa un tas gaidīšanas process rada ļoti drūmu iespaidu. Es runāju ar vienu jaunu puisi, kurš teica, ka ir ļoti grūti katru dienu gaidīt un nezināt iznākumu. Bieži ir arī bēgšanas gadījumi. Kad viņiem policija klauvē pie durvīm un saka, ka viņi tiks izraidīti, viņi caur tualetes logu izbēg. Es prasīju, kur tad viņi slēpjas. Viņi teica, ka pārsvarā visiem esot radi vai pazīstamie Norvēģijā, pie kuriem viņi slēpjas līdz nākamajai reizei, kad policija viņus atkal atrod.

Vai viņiem patvēruma meklētāju centros ir pieejamas speciālistu konsultācijas?

Nē, centrs nodrošina sociālo darbinieku, bet ne psihologu. To nodrošina direktorāts.

Kas notiek tālāk ar cilvēkiem, kuri saņem bēgļa vai alternatīvo statusu?

Imigrācijas direktorāts nodarbojas ar iebraucējiem no brīža, kad viņi ierodas Norvēģijā līdz lēmumam par statusa piešķiršanu. Pēc tam ar statusu saņēmušajiem strādā Integrācijas un dažādības direktorāts. Tas organizē konkursus par integrācijas programmu realizēšanu. Tiem, kas ieguvuši bēgļa statusu ir obligāti jāapmeklē 250 stundu norvēģu valodas kursi un 50 stundu iepazīšanās kurss ar Norvēģijas vēsturi, tradīcijām un sadzīvi.

Kā norit bēgļu integrācija darba tirgū?

Tur droši vien no paša ir daudz kas atkarīgs, tomēr ir arī pamudinājumi no valsts puses, piemēram, ja darba devējs rīko konkursu uz kādu darba vietu, tad obligāti uz vienu no kārtām ir jāuzaicina jaunais imigrants. Daudz imigrantu strādā pašā Imigrācijas direktorātā, jo viņiem nav tā kā mums – lai strādātu valsts pārvaldē nav obligāti jābūt pilsonim. Pilsonībai jābūt tad, ja tu strādā augstākos amatos. Imigrācijas direktorāts nodrošina arī tādu pakalpojumu kā tulkošana. Viņi tulko ap 200 valodās.

Viņiem ir daudz dažādu speciālistu, un tie visi ir bijušie imigranti.

Bez šaubām viņiem budžets ir daudzreiz lielāks, salīdzinot ar Latviju. 2009. gadā Integrācijas direktorātam, kas organizē bēgļu apmācības kursus, budžets ir 2,5 miljoni eiro.

Ja salīdzina ar Latviju, vai Norvēģijā ir kaut kas tāds, ko Latvija varētu izmantot vai pārņemt?

Man patika sistēma, kā patvēruma meklētāji tiek stimulēti integrēties Norvēģijas sabiedrībā. Ja viņi apgūst 250 stundu kursu norvēģu valodā, tad viņi saņem arī sociālās iemaksas. Tie, kas šos kursus pabeidz, iegūst sociālās garantijas un, ja viņiem neizdodas atrast darbu, viņi var saņemt bezdarbnieku pabalstu. Tas, manuprāt, ir labs mehānisms – ar vienu roku tiek dots, ar otru – prasīts. Tas, man liekas, ir galvenais, ko mēs no viņiem varētu iemācīties.

Viņi neuzspiež norvēģu valodu tiem, kuri statusu vēl nav saņēmuši, jo saprot, ka viņiem to varbūt nemaz nevajadzēs. Bez šaubām Norvēģijas Sarkanais Krusts ļoti plaši izmanto brīvprātīgo darbu. Jebkurš cilvēks var atnākt uz Sarkano Krustu un pateikt, ka grib būt brīvprātīgais. Kas attiecas uz imigrantiem, tad viņi piedāvā tādu pakalpojumu kā bēgļu gids. Viņi piemeklē bēglim brīvprātīgo ar līdzīgu raksturu, kurš darbojas kā atbalsta persona, kas var palīdzēt sadzīviskās situācijās, piemēram, aiziet kopā uz sociālo dienestu, veikalu vai pie ārsta.

Norvēģijā brīvprātīgā darba statuss ir ļoti augsts. Ja tu esi ierakstījis savā CV, ka esi bijis Sarkanā Krusta brīvprātīgais, tas ir nozīmīgs faktors darba devēja acīs.

No patvēruma meklētājas prasa garantiju par dzemdību palīdzības apmaksu

Inga Paparde

Ibrohima un Nilufaras meitiņai novembrī jau būs trīs mēneši. Meitene ir dzimusi Latvijā. Viņas vecāki devās prom no savas zemes meklēt patvērumu, jo dzimtenē ģimenes galvai palikt bija bīstami. Stāsts par to, kā dzima šis bērniņš, spilgti raksturo Latvijas attieksmi pret patvēruma meklētājiem – sievietei mēnesi pirms dzemdībām tika prasīta garantijas vēstule par to, ka viņa samaksās par dzemdību palīdzību. Ja garantijas vēstules nebūtu, tad slimnīcā viņu neuzņemtu. Taču, iesaistoties biedrībai „Patvērums „Drošā māja””, kuras darbinieki centās noskaidrot, kādi veselības aprūpes pakalpojumi ir jānodrošina patvēruma meklētājiem, īpaši grūtniecēm un jaundzimušajiem, viss beidzās laimīgi. Mazulīte piedzimusi sveika un vesela.

Bīstami palikt dzimtenē
Ibrohims un viņa sieva Nilufara Latvijā ir patvēruma meklētāju statusā. No savas dzimtenes – valsts, kas kādreiz kopā ar Latviju bija padomju republiku saimē, bet tagad skaitās neatkarīga – aizbrauca jau pirms gada. Ibrohims lūdz neminēt šo valsti vārdā, kā arī nepublicēt viņa uzvārdu, jo dzimtenē palikuši viņa un sievas vecāki un abu vecākie bērni: „Man bija bīstami palikt manā zemē. Daudziem liksies, un arī internetā var lasīt, ka valsts attīstās, ka ļauj cilvēkiem veidot savu biznesu, pelnīt, bet tas viss ir patiesība līdz noteiktam brīdim, kad valsts vara izdomā tev atņemt to, ko tu esi nopelnījis vai arī piespiež maksāt kukuļus. Ja tu to nedarīsi, sākas represijas. Manā konkrētajā situācijā man draudēja pat izrēķināšanās, tāpēc nolēmām doties prom.” Viņa ģimene arī pārcēlusies no pilsētas uz laukiem, lai būtu drošāk.
Ibrohims nenoliedz, ka sākotnēji viņi nedomājuši doties uz kādu konkrētu valsti. Viņiem bija vīza uz Latviju, kas nozīmē arī Eiropas Savienības (ES) vīzu. Ielidojuši Rīgā, viņi interesējās, vai var lūgt patvērumu Latvijā. Kāds ierēdnis, iespējams, robežsargs attraucis: ko jūs, mums te pašiem nav ko ēst, brauciet tālāk. Tā abi nonākuši Norvēģijā.

Saskaņā ar patvēruma kārtību ES – ja kāds ieradies ES teritorijā caur vienu valsti, bet prasa patvērumu citā valstī, par patvēruma meklētāju tomēr ir atbildīga valsts, kuras robežu šķērsojot, viņš pirmo reiz nonācis ES. Šo kārtību ievēro arī Norvēģija. Ibrohima gadījumā tā bija Latvija, tāpēc Norvēģija nolēma Ibrohima ģimeni deportēt atpakaļ uz Latviju ar patvēruma meklētāja dokumentu rokās. Tobrīd Nilufara jau bija gaidībās, un dienā, kad viņus sūtīja atpakaļ uz Latviju, viņa jau bija astotajā grūtniecības mēnesī. „Mums bija jālido 25. jūnijā, bet lidmašīnā mūs neuzņēma, jo baidījās. Taču jau nākamajā dienā atļāva...,” stāsta Ibrohims. Norvēģi teikuši: ja nevarēs lidot, būs jābrauc ar autobusu.

Pateicīgi Latvijas cilvēkiem
Ģimene ir ļoti pateicīga, ka Latvija viņus ir uzņēmusi un pieņēmusi izskatīšanai viņu patvēruma lietu. Pašlaik visi trīs dzīvo patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā ārpus Rīgas. Nav viegli, jo pabalsts, ko izmaksā patvēruma meklētājiem, ir neliels – 1,50 latu dienā, tomēr Ibrohims nesūdzas. Viņi māk saimniekot, paši gatavo ēdienu pēc savām tradīcijām, visvairāk nauda iziet mazuļa aprūpei, jo valsts neparedz nekādu īpašu palīdzību zīdaiņiem. Bērna piedzimšanas pabalstu vai ģimenes valsts pabalstu viņi nevar saņemt, jo mazulītei nav pat personas koda, tā vietā dzimšanas apliecībā atrodamas svītriņas.
Ģimeni savā paspārnē ņēmuši biedrības „Patvērums „Drošā māja”” cilvēki, kas pašlaik ar Eiropas Bēgļu fonda atbalstu īsteno projektu patvēruma meklētājiem. „Jā, viņiem nodrošina minimumu, taču ne vienmēr valsts ņem vērā dažādās situācijas, kādas mēdz būt, piemēram, mazuļa piedzimšanu,” stāsta biedrības vadītāja Sandra Zalcmane. Tā ir atšķirība no citām valstīm, kurās bērns piedzimst jau kā tās valsts pilsonis un viņam ir tādas pašas tiesības.

Kur garantijas vēstule?
Attieksmi pret cilvēku, pret topošo māmiņu labi raksturo Nilufaras dzemdību stāsts. „Ģimene nevēlas nevienu vainot, jo viss beidzies labi, taču tā nav normāla attieksme pret cilvēkiem,” saka Sandra Zalcmane. Nilufarai medicīnisku apsvērumu dēļ bija jāveic ķeizargrieziens; arī abi pirmie bērni tā piedzimuši. „Pēkšņi atskan zvans no patvēruma meklētāju izmitināšanas centra ( uz kurieni savukārt zvanīts no Iekšlietu ministrijas poliklīnikas), ka ir sieviete, patvēruma meklētāja, kas grib dzemdēt, bet tas viss maksā naudu. Kurš uzrakstīs garantijas vēstuli slimnīcai, ka par šo sievieti tiks samaksāts?" sarunu īsumā atstāsta Sandra Zalcmane. Darbinieki ātrumā atbildējuši: maksāsim mēs. Kā citādi – vai sieviete var nedzemdēt? Zvanot dažādām institūcijām, arī Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai (VOAVA), noskaidrots, ka valsts apmaksā dzemdību palīdzību tikai bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu. Patvēruma meklētājs nepieder nevienai no šīm grupām, jo vēl tikai gaida lēmumu par savu statusu.
Biedrībā salikuši galvas kopā un sprieduši, ka nu tomēr tā nevar būt, ka dzemdības neapmaksā... Varbūt ir kāda iespēja? Caur paziņām, kas strādā valsts pārvaldē, noskaidrojies, ka tomēr visi maldināti – dzemdību palīdzību apmaksā tāpat kā neatliekamo palīdzību! Šī skaidrošanās paņēmusi aptuveni mēnesi, bet vietā ir jautājums – kas notiktu, ja par topošo māmiņu neparūpētos biedrība, kas ir nevalstiska organizācija un vai valstī vispār ir noteikta kārtība, kā šīs lietas risināt?
Gatavojot šo publikāciju, raksta autore par šādas situācijas likumiskajiem aspektiem interesējās arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, gan VOAVA un noskaidroja, ka patvēruma meklētājām sievietēm tiešām ir tiesības uz tādu pašu dzemdību palīdzību kā Latvijas iedzīvotājiem.

Ibrohims saka: „Daudzi jautās – kāpēc mēs bēgām? Es varu likt roku uz sirds – ja man dzimtenē nedraudētu briesmas, es nekad nebrauktu prom!” Viņš arī bilst, ka nekad nav gribējis dzīvot uz pabalsta rēķina, kaut ko lūgt, jo viņam ir galva uz pleciem un vienmēr arī idejas, kā uzsākt ko jaunu.

Jaunais Patvēruma likums

Baiba Biezā

Šī gada 14.jūlijā Latvijā stājās spēkā jauns Patvēruma likums. Kopš 1997.gada 19. jūnija, kad tikai pieņemts pirmais likums, šis jau ir trešais likums patvēruma jomā.

Latvijas patvēruma sistēma šo 12 gadu laikā ir piedzīvojusi dinamisku izaugsmi – ir pirmo reizi izveidota patvēruma sistēma, pārdzīvotas iekšējas institucionālas izmaiņas, saskaņoti normatīvie akti ar ES prasībām. Jaunais Patvēruma likums pamatā ievieš 2 jaunas ES direktīvas[1], kā arī precīzāk ievieš ES direktīvu par pagaidu aizsardzību[2]. Esošo institūciju kompetence un patvēruma procedūra tiek saglabātas.

Direktīvu ieviešana nozīmē, ka visās ES dalībvalstīs tiek ieviesti vienoti obligātie standarti. Jaunajā likumā ir vienādoti kritēriji, pēc kuriem vadoties piešķir vai nu bēgļa vai alternatīvo statusu, vienādotas dalībvalstīs noteiktās personu tiesības kā bēglim un kā personai ar alternatīvo statusu, kā arī vienādota procedūra, ar kuru piešķir un atņem bēgļa statusu.

Kas gan jaunajā Patvēruma likumā ir būtisks pašiem patvēruma meklētājiem? Te var uzskaitīt sekojošas lietas:

pagarināti pārsūdzības iesniegšanas termiņi visās procedūrās. Tagad tās ir 10 darba dienas. Iepriekš tās bija 5 darba dienas parastajā procedūrā, tādējādi tagad patvēruma meklētājam ir vairāk laika sagatavoties pārsūdzībai;
ieviests jauns lēmums – par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai vai atstāšanu bez izskatīšanas. Vienkāršoti to varētu nosaukt par iekļaušanu vai neiekļaušanu procedūrā. Tā piemēram, lēmumu par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas pieņem, ja personai kādā ES dalībvalstī jau piešķirts bēgļa statuss; ja iesniegts atkārtots iesniegums, kas nesatur jaunus faktus, utml.;
noteikti jauni termiņi patvēruma iesniegumu izskatīšanai saīsinātajā kārtībā, kā arī šo lēmumupārsūdzību izskatīšanas termiņi: PMLP – 10 darba dienas, tiesa – 5 darba dienas;
saīsināts laiks, cik ilgi Valsts robežardze var aizturēt patvēruma meklētājus bez tiesneša lēmuma - tagad 7 dienas (bija 10);
noteikts, ka Administratīvā rajona tiesa parastā procedūrā lietas izskata 3 mēnešu laikā (bija 2 mēneši);
atkārtotu iesniegumu izskatīšanā vairs nav iesaistīta Apgabaltiesa. Tagad patvēruma procedūra ir tikai PMLP (1. instance) un Administratīvās rajona tiesas (apelācijas instance, tās lēmums ir galīgs) kompetencē. (Atkārtotu iesniegumu var iesniegt, ja ir jauni, būtiski apstākļi patvēruma lietā pēc galīgā lēmuma pieņemšanas.);
alternatīvo statusu saņēmušām personām izsniedz uzturēšanās atļauju uz 1 gadu (iepriekš – uz laiku līdz 4 gadiem);
personas ar alternatīvo statusu var saņemt ceļošanas dokumentu, ja persona to nevar saņemt no savas izcelsmes valsts (iepriekš – tikai personu apliecinošu dokumentu, kas nebija ceļošanas dokuments).

Papildus minētajam Patvēruma likumā ir virkne jaunumu, kas vairāk skar lēmuma pieņēmējus un juristus. Likumā atrunāti detalizēti kritēriji, lai noteiktu, kas ir un kas nav bēglis, kāda persona var pretendēt uz alternatīvo statusu. Alternatīvā statusa kontekstā parādās jēdziens „smags kaitējums“, kas ir alternatīvā statusa definīcijas neatņemama sastāvdaļa. Likumā noteikts, kas ir/ nav vajāšanas aģenti, kas var nodrošināt aizsardzību (izcelsmes valstī); kas jāņem vērā, izvērtējot personas patvēruma lietu utml. Iepriekšējie patvēruma likumi sniedza tikai bēgļa un alternatīvā statusa definīcijas un noteica, kādos gadījumos nevar pretendēt uz statusu. Jaunais likums ietver daudz un niansētu detaļu, kas ir svarīgas un ņemamas vērā, lemjot par statusa piešķiršanu.

Jaunais Patvēruma likums ir ļoti apjomīgs, ar sarežģītām definīcijām. Teksts dažkārt ir grūti saprotams pat juristiem, kur nu vēl „parastiem“ cilvēkiem. Tomēr vaina par šo sarežģītību nav uzveļama Latvijai; ieviešamo direktīvu teksti patiešām ir ļoti grūti uztverami. Manuprāt, Latvijas puse ir teicami pastrādājusi, lai likumu darītu pēc iespējas saprotamāku.

Patvēruma likumi Latvijā un to būtiskākie grozījumi

Latvijā 12 gadu laikā ir nomainījušies 3 Patvēruma likumi.

1997.gada 19.jūnija likums „Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā“ – pirmais likums, kas Latvijā ievieš patvēruma procedūru, paredz iespēju piešķirt bēgļa statusu. Tiek veidotas jaunas institūcijas – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – PMLP) Bēgļu lietu centrs (vēlāk departaments), Patvēruma meklētāju izmitinšānas centrs (IeM struktūrvienība) un Bēgļu lietu apelācijas padome (TM sastāvā);
2002.gada 7.marta Patvēruma likums saglabā procedūru, institūcijas. Svarīgākais – papildus bēgļa statusam iespējams piešķirt arī alternatīvo statusu. Vispirms tiek vērtēts, vai persona atzīstama par bēgli, ja nē, tad vērtē, vai var piešķirt alternatīvo statusu. Iespēja piešķirt pagaidu aizsardzību. Būtībā šis likums ievieš Eiropas Savienības prasības patvēruma jomā;
2009.gada 15.jūnijā pieņemtais Patvēruma likums (spēkā no 14.07.2009.) – pamatā ievieš 2 jaunas Eiropas Savienības direktīvas. Institūcijas saglabājas, patvēruma procedūra arī. Kā 1. instance minēta PMLP, nevis tās struktūrvienība.

Papildus ir bijusi virkne grozījumu šajos likumos, kas būtiski ietekmējusi patvēruma procedūru:

08.11.2001. pieņemtie grozījumi - Valsts robežardze pārņem Valsts policijas Imigrācijas policiju, Patvēruma meklētāju izmitinšanas centri kļūst par PMLP struktūrvienību;
Bēgļu lietu apelācijas padomi likvidē un tās funkcijas nodod Administratīvai rajona tiesai (07.06.2006.);
Patvēruma likumā tiek ietverta atsauce uz ES regulu, t.s., Dublinas Regulu, kas Latvijai kā ES dalībvalstij ir saistoša. Regula nosaka, ka tikai viena ES dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma meklētāja patvēruma lietas izskatīšanu Eiropas Savienībā un paredz attiecīgos kritērijus un mehānismus (EURODAC pirkstu nospiedumu sistēma) (20.01.2005.).

[1]Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu. – Oficiālais Vēstnesis L 326, 13.12.2005. un Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu. - Oficiālais VēstnesisL 304, 30.09.2004., Īpašais izdevums latviešu valodā 19. nodaļa 07. sējums.

[2]Padomes Direktīva 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas. -Oficiālais Vēstnesis L 212, 07.08.2001., Īpašais izdevums latviešu valodā 19. nodaļa 04. sējums.