Latvijas „nē” Maltas bēgļiem
Latvija pateikusi visai skaidru NĒ bēgļu jeb, precīzāk sakot, personu, kuras saņēmušas starptautisku aizsardzību, uzņemšanai no Maltas.
Autors: Inga PAPARDE
Viens no iemesliem, kāpēc Latvija oficiālā valsts nacionālā pozīcijā noraidījusi iespēju piedalīties pilotprojektā par starptautisko aizsardzību saņēmušo personu pārvietošanu no migrantu krīzes skartās nelielās Maltas uz citām ES dalībvalstīm, ir Latvijas ierobežotās iespējas nodrošināt uzņemšanu un integrāciju ilgtermiņā šādām personām. Tomēr varas iestāžu sniegto atbildi caurvij arī bažas par to, vai, ja gadījumā Latvija piekristu uzņemt bēgļus no Maltas, nebūtu tā, ka tas sekmētu „sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un kalpotu kā patvēruma meklētāju pievilkšanas spēks”.
Palīdzība citām valstīm
ES imigrācijas jautājumiem un īpaši nelegālās imigrācijas situācijai Vidusjūras reģionā ir piešķirta augsta prioritāte. Eiropas Padome uzsver nepieciešamību veikt koordinētus brīvprātīgus pasākumus, lai pārvietotu starptautisko aizsardzību saņēmušās personas no dalībvalstīm, kuras saskārušās ar nesamērīgu spiedienu. No 2010. gada par Eiropas Bēgļu fonda finansējumu tiek plānots uzsākt šādu izmēģinājuma pilotprojektu ar Maltu, kur šobrīd starptautisko aizsardzību pieprasošo personu skaits proporcionāli pret valsts iedzīvotāju skaitu ir tik ievērojams, ka būtiski tiek apgrūtināta un pat apdraudēta šīs valsts patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēmas funkcionēšana. Jau šobrīd starptautisko aizsardzību saņēmušās personas no Maltas ir pārvietotas uz vairākām ES dalībvalstīm – Nīderlandi, Vāciju, Lietuvu, Īriju, Portugāli un Franciju. Kopumā tuvākajā laikā šāda pārvietošana no Maltas būtu nepieciešama vēl 2000 starptautisko aizsardzību saņēmušām personām.
Eiropas Komisija ir ierosinājusi izveidot kopēju ES pārvietošanas programmu, iesaistot vairāk dalībvalstu, ne tikai tās, kuru Vidusjūras vai Atlantijas okeāna ostas ir pārceļotāju galamērķis. Pašreiz desmit dalībvalstis īsteno pārvietošanu katru gadu, savukārt dažas citas pārvieto bēgļus īpašos gadījumos. Lai palielinātu bēgļu pārvietošanas efektivitāti un samazinātu izmaksas, EK piedāvā dalībvalstīm praktiski sadarboties, iesaistot Eiropas Bēgļu fondu un Eiropas Patvēruma atbalsta biroju. Ar Eiropas Bēgļu fonda palīdzību paredzēts sniegt finansiālu atbalstu 4000 eiro apmērā par katru dalībvalstī uzņemto bēgli. Pēc ANO aplēsēm, 2010. gadā 203 000 bēgļu būs nepieciešama pārvietošana. Pērn vairākas pasaules valstis piedāvāja uzņemt apmēram trīsreiz mazāk – ap 65 000 bēgļu. No tiem 4378 bēgļi jeb 6,7 procenti tika pārvietoti uz kādu no ES valstīm. Uzņemt bēgļus no Maltas Latvijai neviens neuzspiež un nav noteiktas nekādas konkrētas „bēgļu kvotas”, tomēr, kā atzīst Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca, „mums jāatceras, ka arī cilvēcībai un solidaritātei nedrīkst būt kvotu.”
Latvijas „nē”
Latvija neplāno piedalīties pilotprojektā par starptautisko aizsardzību saņēmušo personu pārvietošanu no migrantu krīzes skartās nelielās Maltas uz citām ES dalībvalstīm, apstiprina Iekšlietu ministrija. Ministru kabineta 27. oktobra sēdē apstiprinātā Latvijas pozīcija ir tāda, ka „mēs atzīstam, ka iekšējā solidaritāte ir būtisks Eiropas Savienības migrācijas un patvēruma politikas sekmīgas īstenošanas elements, tomēr Latvija šobrīd neplāno iesaistīties pasākumos, kas saistīti ar starptautisko aizsardzību saņēmušo personu pārvietošanu no Maltas.”
Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta Sabiedrisko attiecību un organizatoriskā darba nodaļas vadītāja Sintija Virse skaidro: „Mēs esam izvērtējuši savas uzņemšanas iespējas un riskus, kas būtu saistīti ar līdzdalību šādā projektā, un pašlaik redzam, ka lielāku ieguldījumu situācijas risināšanā varam sniegt citos veidos, nekā uzņemot dažas starptautisko aizsardzību saņēmušās personas no Maltas.” Iekšlietu ministrija arī norāda, ka ir jāapzinās, ka Latvijai pašreiz ir ierobežotas iespējas nodrošināt uzņemšanu un integrāciju ilgtermiņā tādām personām, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība un kas tiktu pārvietotas uz Latviju no citas ES dalībvalsts. Pilotprojekta sekmīga norise ir atkarīga no vairākiem apstākļiem, to skaitā, dalībvalstu uzņemšanas kapacitātes, kuras Latvijai, vismaz no varas iestāžu viedokļa, nav, līdz ar to valsts dalība pilotprojektā nebūtu ilgtermiņa risinājums iesaistītajām personām.
Starptautisko aizsardzību saņēmušo personu pārvietošana no citas ES dalībvalsts neatbrīvotu Latviju no starptautiskajām saistībām izskatīt Latvijā iesniegtos patvēruma pieteikumus un sniegt starptautisko aizsardzību saņēmušajām personām visas tiesību aktos noteiktās garantijas (pabalstus, izmitināšanu u.c.).
„Esam arī vienmēr norādījuši uz riskiem, kas saistīti ar šādu projektu īstenošanu. Tie var sekmēt sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un kalpot kā patvēruma meklētāju pievilkšanas spēks, starptautiskās aizsardzības prasītājiem apzinoties, ka šādu programmu ietvaros tie var tikt pārvietoti uz citām ES valstīm. Turklāt starptautisko aizsardzību saņēmušo personu uzņemšana šādu programmu ietvaros var radīt jo īpaši būtisku slogu uz uzņēmēju valsti gadījumā, ja ievērojami, neprognozēti pieaug starptautiskās aizsardzības prasītāju skaits valstī uz vietas,” Latvijas valsts argumentus pret iesaistīšanos projektā uzskaita S. Virse.
Piedāvā dalību misijās
Vienlaikus varas struktūras uzsver: tas, ka Latvija neiesaistās šo personu pārvietošanā, nebūt nenozīmē, ka Latvija norobežojas no migrācijas problēmu risināšanas ES mērogā. „Gluži otrādi – mēs atzīstam situācijas nopietnību atsevišķās ES dalībvalstīs, it īpaši šobrīd Maltā, kur starptautisko aizsardzību prasošo personu skaits proporcionāli pret valsts iedzīvotāju skaitu ir ievērojams. Mēs uzskatām, ka prioritātei solidaritātes stiprināšanā ar imigrācijas spiedienam pakļautajām valstīm ir jābūt esošo finanšu instrumentu pilnveidošanai un praktiskā atbalsta sniegšanai kapacitātes paaugstināšanai šajās valstīs, piemēram, nosūtot ekspertu komandas.
Līdz ar to, izvērtējot mūsu pašreizējās iespējas un valsts finansiālo situāciju, kā daudz efektīvāku risinājumu mēs redzam Latvijas pārstāvju dalību FRONTEX (Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie ES dalībvalstu ārējām robežām) organizētajās kopīgajās misijās un operācijās, kuru mērķis ir nodrošināt sauszemes un jūras robežu uzraudzību, izmantojot dažādu dalībvalstu tehnisko aprīkojumu un ekspertus, tādējādi samazinot nelegālās imigrācijas draudus.” S. Virse min vairākas operācijas, kurās Latvija ir sekmīgi piedalījusies (Grieķijā, Maltā, Turcijā).
Latvijas iekšlietu struktūras, kuras sagatavoto nacionālo viedokli ir apstiprinājis Ministru kabinets, uzsver, ka dalība šādā projektā ir brīvprātīga.
„Tas, ko savā pozīcijā uzsver Latvija, ir nepieciešamība šādu personu pārvietošanu no Maltas veidot kā katras dalībvalsts brīvu iniciatīvu. Ir valstis, kas jau paudušas gatavību piedalīties šajā pilotprojektā un pārvietot noteiktu skaitu personu – Francija, Slovākija, Portugāle, Slovēnija un Luksemburga, taču liela daļa valstu saskaras ar juridiskām, politiskām un finansiālām problēmām, lai veiktu šo personu uzņemšanu.
UZZIŅAI
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes jaunākie dati liecina, ka uz šā gada 22. novembri Latvijā bija 48 patvēruma meklētāji. No 1998. gada līdz šim brīdim bēgļa statuss Latvijā piešķirts 22 cilvēkiem, bet alternatīvo statusu laikā no 2002. gada līdz šim brīdim saņēmuši 27 cilvēki.
Šajā laikā nevienai personai nav piešķirts pagaidu aizsardzības statuss.
Pagaidu aizsardzība ir personu grupai piešķirtas tiesības noteiktu laiku uzturēties Latvijas Republikā, ja šīm personām ir nepieciešama aizsardzība un tās ir vai ir bijušas spiestas atstāt savu pilsonības valsti vai, ja šīs personas ir bezvalstnieki, — savas iepriekšējās mītnes zemi:
1) etnisku konfliktu dēļ;
2) pilsoņu kara dēļ.
Ministru kabinets izdod rīkojumu par pagaidu aizsardzības piešķiršanu personu grupai, nosakot tās kopējo skaitu, uzturēšanās termiņu un izmitināšanas kārtību Latvijas Republikā, un nepieciešamo finansējumu, kā arī kārtību, kādā Latvijas Republikas valsts robežu šķērso persona, kurai piešķirta pagaidu aizsardzība.
Avots: PMLP, Patvēruma likums
Latvija - auksta, taču draudzīga valsts
Stāsta Rajenthiran Sadatcharam, jauns vīrietis no Šrilankas
Autors: Inga Paparde
Rajenthiran Sadatcharam ir tamils un ir ieradies no Šrilankas.Šis 24 gadus vecais jauneklis ir saņēmis alternatīvo statusu un ir cerību pilns uzsākt jaunu dzīvi Latvijā; viņš saka, Latvija ir zeme, kurā viņš vēlas veidot savu nākotni.Viņš meklē dzīvokli un domā par iespēju studēt medicīnu.
Rajenthiran nevar pat iedomāties, ka varētu atgriezties Šrilankā, kur ir palikuši viņa vecāki, jo tamilu minoritāte tiek pakļauta diskriminācijai Šrilankā, lai gan atklāta kara darbība ir izbeigta.“Ir grūti, ja piederi minoritātei.Es nevaru īstenot savu sapni par medicīnas studijām tur, jo esmu tamils, mana identifikācijas karte to apliecina.Kad esmu Kolombo, man jāgudro meli par manu etnisko piederību.Bet tie nelīdz.Ja es tur vēlos studēt, mani tur nepieņem,” Rajenthiran saka.
Šrilankā pēdējie 25 gadi ir bijuši vardarbības pārpilni cīņā starp Tamilu tīģeriem no vienas puses, kuri galvenokārt bāzējās Šrilankas ziemeļu un austrumu daļā un cīnījās par pašnoteikšanos, un Šrilankas valdību no otras puses.2009. gada maijā valdības karaspēks likvidēja pēdējos Tamilu tīģeru atbalsta punktus teritorijās, kuras viņi bija kontrolējuši. Starptautiskā sabiedrība pauda bažas par aptuveni 70 000 līdz 200 000 civiliedzīvotāju likteni, kuri bija iesprostoti konflikta zonā[1]. Kopš karadarbības sākšanās pagājušā gadsimta 80. gadu vidū vairāki simti tūkstošu tamilu civiliedzīvotāju ir devušies prom no salas bēgļu gaitās un vairāk nekā 200 000 tamilu ir meklējuši patvērumu Rietumos (pēc stāvokļa 2009. gada jūlijā)[2].
Uz jautājumu, vai viņam ir bijis sakars ar Tamilu tīģeriem, Rajenthiran atbild – nē, viņš pie viņiem nepiederēja. “Mana problēma vienkārši ir tā, ka esmu tamils un ka es piedzimu, uzaugu un ieguvu izglītību Tamilu tīģeru kontrolētajā teritorijā. Tā kā es esmu tamils, viņi uzskata, ka es piederu arī Tamilu tīģeriem. Bet tā nav taisnība,” skaidro Rajenthiran. Viņš stāsta, ka viņš neizjūt nekādu patiku pret Šrilankas valdību, jo tā nedod tamiliem vienlīdzīgas tiesības salīdzinājumā ar sinhaliešiem, kas ir Šrilankas lielākā etniskā grupa. „Ja es arī vēlos cīnīties pret to, tad ne jau ar ieročiem rokās es vēlos to darīt. Es neticu kara darbības efektivitātei, es dodu priekšroku politiskas cīņas līdzekļiem,” skaidro jaunais vīrietis.
Pirmie iespaidi, ko Rajenthiran guva par Latviju, nebija īpaši patīkami. Pirmie cilvēki, kurus Rajenthiran sastapa Latvijā, bija Imigrācijas dienesta darbinieki. „Viņi neizturējās īpaši draudzīgi, taisnību sakot, viņi izturējās pret mani ļoti slikti. Viņi bija dusmīgi, jo es nevarēju uzrādīt nekādus dokumentus, kam būtu likumīgs spēks. Man tādu dokumentu nebija. Viņi neko nezināja un nevarēja iedomāties, ko nozīmē dzīve Šrilankā,” Rajenthiran secina. Vēlāk tomēr viņš saprata, ka cilvēki Latvijā ir laipni un draudzīgi.
„Mana valsts nākotnē, kā es to tagad redzu, būs Latvija,” Rajenthiran saka un piebilst — „man tā patīk”. Kādēļ? — Es nezinu kādēļ. Varbūt tādēļ, ka es ierados šeit bez nekādiem likumīgiem dokumentiem, un viņi man beidzot šādu dokumentu izsniedza. Latviešu cilvēki, kurus esmu saticis šeit Muceniekos, ir draudzīgi noskaņoti, tāpat draudzīgi ir arī biedrībā „Drošā māja” vai bibliotēkā, uz kuru man patīk doties, sastaptie. Cilvēki ir pretimnākoši,” atzīst Rajenthiran.
Tomēr ir viena lieta, kas Šrilankā ir daudz labāka nekā Latvijā, un tas ir klimats.
„Pie mums klimats ir izcili labs. Tur man nav vajadzīga žakete. Es ienīstu žaketes, tās ir tik smagas, ir grūti kustēties ar žaketi mugurā. Bet bez tām arī nevar — ir auksts,” saka Rajenthiran.
Ja Rajenthiran varēs palikt Latvijā, viņš grib studēt medicīnu, bet, lai to darītu, vispirms viņam jāapgūst latviešu valoda. Viņš neuzskata, ka latviešu valoda būtu grūti apgūstama, viņš jau ļoti daudz saprot un var pateikt vairākas frāzes, pie tam nevainojamā izrunā. Viņš domā, ka tamilu valoda ir daudz sarežģītāka — „tamilu valodā mums ir 32 alfabēta burti, bet latviešu alfabētā ir tikai 22 burti,” smaidot atzīmē Rajenthiran. Tomēr latviešu valoda viņam jāapgūst daudz augstākā līmenī, ja viņš grib uzsākt studijas vai atrast darbu.
Uz jautājumu, vai viņš pats var nopelnīt sev iztikai Latvijā, Rajenthiran atbild — „es nevaru nopelnīt naudu šeit; es zinu, ka Latvijā ir krīze un ka izredzes dabūt darbu ir ārkārtīgi mazas." Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka nauda nav galvenā problēma. „Es varu uzsākt kādu saimniecisku darbību vai darīt kaut ko citu.” Viņš domā arī, ka viņa tēvs, māte vai brāļi un māsas varētu palīdzēt viņam.
Kad viņam vaicā, kāda veida darbu viņš būtu ar mieru strādāt, viņš atbild, ka patiesībā viņam ir ļoti neliela darba pieredze. Mājās viņš visu laiku bija mācījies. Bet pateicoties tam, ka dažkārt viņš palīdzēja savam tēvam viesnīcas pārvaldībā, viņš uzskata, ka tādējādi ir guvis zināmu pieredzi šajā jomā. Viņš piekristu strādāt arī tādos darbos, kur nav vajadzīga kvalifikācija, darīt arī vienkāršu darbu, apgalvo Rajenthiran.
Kad viņam prasa, vai viņš negribētu labāk doties uz Norvēģiju vai Lielbritāniju, Rajenthiran atbild latviski, pēc tam pāriet atpakaļ uz angļu valodu, kurā noris saruna — „tās ir labas valstis ar ļoti daudzām iespējām, bet es esmu Latvijā. Man te patīk, man patīk Rīga.” Viņam ir grūti pateikt sīkāk, kas tieši ir tas, kas viņam patīk Rīgā. „Es aizeju uz Makdonaldu, es eju uz valsts bibliotēku, es lasu grāmatas, tur man ir arī izdevība tikties ar cilvēkiem, piemēram, bibliotēkā es satieku kādu latvieti, kas studē universitātē,” viņš skaidro.
Rajenthiran tika iesaistīts arī projektā „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem”, ko īstenoja biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Kādas ir viņa domas par šo projektu?
„Man ir liels prieks par šo projektu; pateicoties tam, mēs saņemam labu pārtiku, mēs dodamies ekskursijās. Ja man ir nepieciešama kāda palīdzība, es lūdzu Sandru (projekta vadītāja), viņa vienmēr ir pieejama un gatava mums palīdzēt. Sandras projekts ir ļoti nozīmīgs atbalsts tādiem cilvēkiem kā mums. Pēc Rajenthiran domām nākamajos projektos ir nepieciešams paredzēt vairāk juridiskā atbalsta sniegšanu, jo daudzi patvēruma meklētāji nezina par savām tiesībām un tāpēc ir bezpalīdzīgi. Citi cilvēki, kas uzturas Muceniekos, ir ļoti trūcīgi, viņiem trūkst daudz dažādu lietu, piebilst Rajenthiran. Tāpēc šis projekts, ja tas tiktu pagarināts, varētu palīdzēt šiem cilvēkiem ar drēbēm, pārtiku un citām ikdienas dzīvē nepieciešamām lietām.
Rajenthiran izsaka cerību, ka viņš iegūs Latvijas pilsonību un varēs dzīvot te normālu dzīvi. „Manā uztverē normāla dzīve ir dzīve miera apstākļos, labs darbs, laimīga ģimenes dzīve ar maniem vecākiem,” stāsta Rajenthiran. Tomēr pašlaik viņš nevar pateikt, kad viņš vēlreiz satiks savus vecākus. „Mans tēvs un māte tiek turēti izolācijā, tāpēc es nezinu, vai kādreiz vēl redzēšu viņus un, ja tas notiks, kad tas būs. Tagad man ir jāaizmirst par Šrilanku,” jaunais vīrietis, beidzot interviju, saka.
[1] BBC News, Country profile: Sri Lanka, http://news.bbc.co.uk/2/hi/south_asia/country_profiles/1168427.stm.
[2] Central Intelligence Agency, The World Factbook, https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/ce.html.
Hamids Muhamadi no Afganistānas Latvijā grib turpināt skolas gaitas
Autors: Inga Paparde
Hamids Muhamadi ir 17 gadus vecs zēns no Afganistānas, kurš nesen Latvijā saņēmis alternatīvo statusu, kas tiek piešķirts tiem patvēruma meklētājiem, kuri saskaņā ar Patvēruma likumu nav tiesīgi saņemt bēgļa statusu, taču nevar arī atgriezties izcelsmes valstī, jo tur viņu dzīvībai draud briesmas.[1] Lai gan Hamida stāvoklis arī pēc statusa iegūšanas nav stabils, jo alternatīvo statusu piešķir tikai uz noteiktu laiku (šajā gadījumā – uz gadu), viņš jūtas laimīgs, ka ilgais gaidīšanas laiks ir pagājis, un viņam ir cerības iet skolā. Latvijas Cilvēktiesību centra juriste Džena Andersone ir kļuvusi par Hamida oficiālo aizbildni un tagad palīdz viņam risināt gan sadzīviskas, gan administratīvas problēmas. Viņi plāno, ka ar nākamā gada janvāri Hamids sāks mācīties Rīgas 15. vidusskolā.
Hamida dzimtā vieta ir Bēsudas ciemats, kas atrodas Afganistānas austrumu daļā. Viņš pieder pie hazāru etniskās grupas, kas pēc lieluma ir trešā lielākā etniskā grupa Afganistānā. Aptuveni 8‑10 % no visiem Afganistānas iedzīvotājiem pieder šai minoritātei. Lielākā daļa hazāru pieder šiītisma virzienam islāmā, bet iedzīvotāju vairākums Afganistānā ir sunnītu musulmaņi. Talibānu valdīšanas laikā hazāru apdzīvotajā teritorijā, Afganistānas centrālajā daļā, notika aktīva pilsoņu kara darbība, turklāt pret hazāriem talibāni vērsās īpaši nežēlīgi, iespējams, viņu atšķirīgās reliģiskās piederības dēļ. Pēc talibānu gāšanas hazāru politiskā un ekonomiskā situācija uzlabojās, viņi ieguva pārstāvniecību valdībā, taču tas maz ietekmēja hazāru apdzīvotā reģiona ekonomisko atveseļošanos. Turpinās arī konflikti starp hazāriem un Afganistānas lielāko etnisko grupu – puštuniem.[2]
Bīstamais stāvoklis mājās lika Hamidam izšķirties par bēgšanu no savas valsts. Viņš stāsta, ka ciematā, kurā mita viņš un viņa tuvinieki, bijis jādzīvo nemitīgās bailēs. „Cilvēki bija pārbiedēti līdz nāvei. Mēs tur nevarējām dzīvot. Mani ģimenes locekļi tika nogalināti, un arī es būtu zaudējis dzīvību. Es nevarēju tur palikt dzīvot, tāpēc es devos prom,” saka Hamids.
Kad Hamids ieradās Latvijā, vispirms viņu nosūtīja uz Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru „Olaine”. Atskatoties uz Olaines nometnē pavadīto laiku, puisis to vērtē neviennozīmīgi. „Tas bija labs [laiks], jo man bija pajumte, bija pārtika, man nebija jāmirst badā, taču slikti bija tas, ka man nebija ļauts doties, kur es gribu, es tur dzīvoju kā cietumā,” stāsta Hamids.
Hamids vērsās ar lūgumu par patvēruma piešķiršanu Latvijā, taču sākotnēji saņēma noraidījumu. Pēc tam, kad viņš bija lūdzis advokāta padomu, viņš vēlreiz iesniedza pieteikumu un galu galā saņēma pozitīvu atbildi. „Tagad man ir piešķirts statuss uz vienu gadu. Kad šis gads paies, man atkal būs jāsniedz pieteikums. Tagad es dzīvoju šeit Muceniekos, un tas jau ir vairāk nekā nekas,” tā domā Hamids.
Lai gan patvēruma meklētāju centrs nav paredzēts personām, kuras ir saņēmušas bēgļa statusu vai alternatīvo statusu, Hamids vēl arvien uzturas tur, jo īres maksa tajā ir zemāka nekā citur pilsētā. Iztikai Hamids saņem 54 latus mēnesī, kas ir 30 % no pabalsta, kas pienākas pieaugušam cilvēkam, kam piešķirts alternatīvais statuss. Viņa aizbildne Džena Andersone plāno segt īres maksu par Hamida īrēto istabu. Zēnam ir nepieciešamas arī siltas drēbes ziemai, kā arī mācību grāmatas un darba burtnīcas skolai. Hamids vēlas arī intensīvāk apgūt latviešu valodu, lai varētu gūt labas sekmes, mācoties skolā. Kad viņam jautā, vai viņš jau runā latviski, Hamids atbild: „Es vēl neprotu runāt ļoti labi latviski. Bet man ir dotības, es to iemācīšos. Es vēl nevaru runāt, bet, kad kāds kaut ko runā latviski, es saprotu,” viņš saka. Bēgļa statusu ieguvušajiem Latvijas valsts nodrošina latviešu valodas apguvi par valsts līdzekļiem, bet alternatīvo statusu saņēmušajiem valoda jāapgūst par saviem līdzekļiem, tas nozīmē, ka aizbildnim būs jāiegulda personīgie līdzekļi, lai palīdzētu Hamidam īstenot šo apņemšanos.
Ar pārtiku un drēbēm Hamidam un pārējiem patvēruma meklētājiem palīdzbiedrība „Latvijas Sarkanais Krusts” unbiedrība „Patvērums „Drošā māja””, kurai šim nolūkam ir pieejami nelieli līdzekļi no Eiropas Bēgļu fonda projekta „NVO atbalsta sistēma patvēruma meklētājiem un bēgļiem”. Diemžēl šā gada 31. decembrī projekts darbība noslēgsies, taču patvēruma meklētāju vajadzības neizbeigsies līdz ar gada beigām.
Kad Hamidam vaicā, ko viņš domā par šo projektu, ko, sākot ar 2009. gada martu īstenojusi biedrība „Patvērums „Drošā māja””, Hamids atbild, ka projekts bija labs, tāpēc, ka cilvēkiem Mucenieku centrā ir nepieciešama uzmanība, palīdzība un atbalsts.
Hamids īpaši uzsver dažas pamatvajadzības: „Tuvojas auksta ziema. „Mucenieku” iemītniekiem nav siltu drēbju. Tas ir kaut kas tāds, kas sagādā mums raizes, tāpat trūkst arī apavu. Vilnas drēbes ir ļoti dārgas, es nevaru tās atļauties.”
Bet ne tikai aukstā ziema sagādā ciešanas „Mucenieku” iemītniekiem — viņu ciešanas ir arī psiholoģiskas, bilst Hamids. „Mums ļoti vajag mainīt psiholoģisko noskaņojumu. Ir grūti dzīvot neziņā par to, kas notiks rītdien. Ir nospiedoši dzīvot aukstas ziemas gaidās. Olainē mums neļāva brīvi pārvietoties ārpus nometnes. Šeit „Muceniekos” mēs varam brīvi doties tur, kur gribam, bet mēs neejam ārā no telpām, jo ārā ir tik auksts,” Hamids saka un piebilst, ka viņš baidās saslimt.
Hamidam ir īpaša loma afgāņu vidū, kuri uzturas Muceniekos — viņš ir tulks, jo saprot un runā angliski. Reiz, kad kādai afgāņu, ģimenei, kas dzīvoja Muceniekos, bija jāved sava nepilnu gadu vecā meitiņa uz operāciju slimnīcā, Hamids bija kopā ar viņiem un palīdzēja saviem tautiešiem sazināties ar ārstiem. Viņš ir gatavs palīdzēt, kad palīdzība ir nepieciešama. Hamids ir atklāts un draudzīgs, un cerams, ka viņš jaunajā skolā atradīs draugus — to viņš vēlas no visas sirds. Puisim ļoti trūkst kontaktu ar vienaudžiem. „Daudzi cilvēki atgādina mašīnas — viņi domā tikai par darbu,” secina Hamids. Tomēr kopējais viņa iespaids par cilvēkiem Latvijā ir ļoti pozitīvs —Latvijas iedzīvotāji esot laipni un draudzīgi.
[1]Uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kurš, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties.(Patvēruma likuma 20. pants).
Uz alternatīvo statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram saskaņā ar Patvēruma likumu nevar piešķirt bēgļa statusu, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam un šā iemesla dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.(Patvēruma likuma 23. pants)
[2]Minorities at Risk Project, Assessment for Hazaras in Afghanistan, 31 December 2003, http://www.unhcr.org/refworld/docid/469f3a510.html [skatīts 15.12.2009].
Pats grūtākais – lūgt palīdzību un saņemt atteikumu
Autors: Margarita Laicāne
Zurabs Somkišvili un Rusudana Vezirišvili Krievijas-Gruzijas bruņotā konflikta dēļ pameta dzimto ciemu Megverkisi, kas atrodas netālu no Dienvidosetijas robežas un pagājušā gada oktobrī pieprasīja patvērumu Latvijā. Laulātais pāris devās bēgļu gaitās galvenokārt savu bērnu – trīspadsmitgadīgā Bekas un sešpadsmitgadīgās Tamlas dēļ. Diemžēl gadu ilgā gaidīšana (maksimālais patvēruma pieprasījumu izskatīšanas laiks), izrādījās velta – Latvija atteica Zurabam un Rusudanai bēgļa statusu un nepiešķīra pat alternatīvo statusu, ko var saņemt uz noteiktu laiku, gadījumos, kad saskaņā ar likumu bēgļa statusu piešķirt nevar, bet patvēruma lūdzējiem mājās atgriezties tomēr ir bīstami. Kamēr tiesa izskatīs gruzīnu pāra apelāciju, patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs „Mucenieki” joprojām būs viņu mājas. Bet kas notiks pēc tam?
Kas tieši ir rakstīts atteikumā, ko saņēmāt no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes?
Zurabs: Ka Gruzijā ir vietas, kur var dzīvot mierīgi.
Jūs tam nepiekrītat?
Zurabs: Es domāju, ka, ja mēs izglābāmies augustā, tad nevajadzētu riskēt vēlreiz. Gruzijā vēl joprojām ir saspringta situācija. Ik pēc diviem-trim gadiem pie mums ir vai nu karš, vai revolūcija. Mēs esam no tā noguruši. Kamēr vien Krievija būs mūsu kaimiņš, situācija nemainīsies. Mēs gribētu palikt Latvijā, kamēr izaug mūsu bērni. Pēc tam lai viņi paši izlemj savu likteni – kur strādāt vai mācīties tālāk.
Rusudana: Es pati esmu no Abhāzijas. Un es jau esmu bijusi bēgle. Pirmajā reizē mēs ar ģimeni nekur nebraucām, kaut arī bija tāda iespēja. Mēs palikām Gruzijā. Un tagad – atkal! Es visu laiku atkārtoju Jūsu ierēdņiem: „Gruzija nav tikai Tbilisi, kur remontē ceļus, kur būvē jaunas strūklakas. Neskatoties uz it kā labvēlīgām ziņām, situācija vēl joprojām ir nedroša. Tbilisi nav bezizmēra pilsēta, kura spēj uzņemt visus bēgļus, ja atkal kaut kas sākas”.
Zurabs: Augusta notikumu laikā Krievijas karaspēks bija pietuvojies Tbilisi 40 km attālumā, lidmašīnas bombardēja piepilsētas, lidostu, rūpnīcas. Tur nekas nav aizsargāts.
Rusudana: Es dzirdēju, ka izbraukt no Gruzijas kļūst arvien grūtāk, šķiet, esot kaut kāda prezidenta pavēle neļaut izbraukt cilvēkiem no valsts. Nedomājiet, ka mēs gribam doties tālāk, uz Eiropu. Es vienkārši gribu dzīvot normālā valstī, kur nenotiek apšaudes. Runā, ka Dievam patīk skaitlis trīs, bet es negribētu trešo reizi nokļūt bruņota konflikta zonā. Divas reizes „paveicās”, trešo reizi nevajag, mums jau pietiek!
Vai Jums ir kādas pretenzijas saistībā ar Jūsu lietas izskatīšanu?
Zurabs: Manuprāt, mūsu lieta tiek izskatīti ļoti formāli. Te dzīvo arī citi bēgļi no Gruzijas, un mums atteikuma dokumentos ir rakstīts viens un tas pats. Vienā gadījumā bija pat sajaukti vārdi un uzvārdi.
Jūs vairāk nekā gadu dzīvojat „Muceniekos” Kā Jums tur klājas?
Zurabs: Es pat nezinu, ko atbildēt.
Kas ir bijis pats grūtākais, ar ko saskārāties?
Zurabs: Tu lūdz palīdzību, bet tev atsaka. Kara laikā mums teica, ka Latvija var uzņemt ap 100 gruzīnu ģimeņu.
Kas to teica?
Rusudana: Es internetā izlasīju. Taču šeit bija trīs ģimenes, un visām atteica. Tātad nav ne draudzības, ne sadarbības valstu starpā. Es domāju (nedod Dievs, protams), ja Gruzijā būtu bēgļi no Jūsu valsts, Gruzija visus pieņemtu.
Vai Jums ir advokāts, lai pārskatītu Jūsu lietu?
Zurabs: Nav. Atteikums mums ir politisks lēmums. Latvija draudzējas ar Gruziju, un mūs negrib pieņemt, jo tas būs apliecinājums tam, ka Gruzijā vēl joprojām ir nedroša situācija.
Rusudana: Būtu mums iedevuši kaut alternatīvo statusu – uz vienu gadu. Tad tālāk skatītos, kā būs. Kas zina, varbūt mēs atkal atgriezīsimies, ja pavasarī Gruzijā atkal kaut kas sāksies. Kaut gan – kā gan mēs varam atgriezties? Mēs nokļuvām Latvijā caur Ukrainu un Baltkrieviju, tad vēl nebija vīzu režīma starp Baltkrieviju un Gruziju, bet tagad jau ir. Manuprāt, Saakašvili grib, lai mēs visi kā viens tur, Gruzijā, ietu bojā, kad Krievija atkal uzbruks. Agrāk cilvēki uz prezidentu skatījās kā uz Dievu. Tāpēc, ka viņš apsolīja bēgļiem: „Piecus gadus pagaidiet, viss nokārtosies, jūs varēsiet atgriezties mājās”. Mēs gaidījām. Un mani brāļi, starp citu, dienēja Irākā un Afganistānā, kaut gan Gruzijai pašai bija vajadzīgi aizstāvji!
Kad Jūs saņemsiet tiesas lēmumu par apstrīdēto noraidījumu?
Rusudana: Nezinu, pagaidām mēs apelāciju esam tikai iesnieguši. Pēc jurista ieteikuma, mēs to iesniedzām gruzīnu valodā. Mūs brīdināja: tiesai nav naudas, lai algotu tulku, rakstiet krieviski. Bet mums ir tiesības lietot dzimto valodu! Ja tulkojuma nebūs, arī nekādas tiesas nebūs, un lēmums netiks pieņemts. Tā kā lai palauza galvu un tulko!
Ko Jūs plānojat darīt, ja tomēr saņemsiet bēgļa statusu?
Zurabs: Man Latvijā ir daudz draugu. Viņi palīdzēs atrast darbu.
Vai Jūsu bērni jau ir iemācījušies latviešu valodu?
Zurabs: Jā, abi mācās latviski. Dēls nodarbojas ar karatē un jau ir piedalījies starptautiskās sacensībās, izcīnīja otro vietu. Labi, ka sacensības notika Rīgā, jo izbraukt no valsts viņš pagaidām nevar, viņam nav dokumentu. Meita mācās Biznesa un tūrisma koledžā. Viņu atbalsta, palīdz, cik vien ir iespējams.
Mans pēdējais jautājums ir par Eiropas Bēgļu fonda projektu. Ja mēs īstenosim vēl vienu līdzīgu projektu, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība?
Rusudana: Man nav pretenziju, es nevaru teikt, ka bija jārīkojas savādāk. Žēl, ka decembrī projekts jau beidzas. Kamēr nauda projektā bija, problēmu nebija. Bija produkti, rakstījām kopīgo produktu sarakstu un sadalījām starp „Mucenieku” centrā dzīvojošajiem cilvēkiem. Mēs bijām ekskursijā, mums pirka braukšanas kartiņas. Medicīnas aprūpi saņēmām, tiesa gan, tikai smagi slimie. Oficiāli mēs saņemam no valsts tikai 1,5 latu dienā. Puse no mūsu naudas aiziet par braukšanas kartiņām bērniem.
Papildus informācija par bēgļiem no Gruzijas:
Saskaņā ar ANO Augstā komisāra pārvaldes bēgļu jautājumos (UNHCR) datiem pēc Krievijas un Gruzijas bruņotā konflikta pagājušā gada augustā mājas nācās pamest 127 tūkstošiem Gruzijas iedzīvotāju, kas pievienojās tiem 223 tūkstošiem, kas konfliktu Dienvidosetijā un Abhāzijā dēļ mājas bija atstājuši jau pirms pagājušā gada augusta. Aptuveni 212 tūkstošiem no šiem cilvēkiem savu māju nav jau vairāk kā 16 gadus, un viņi joprojām nav spējīgi uzsākt patstāvīgu dzīvi. Apmeklējot iekšēji pārvietoto personu* izmitināšanas centrus pagājušā gada aprīlī, UNHCR donoru misija secinājusi, ka tie ir pārpildīti, nolaisti, nav adekvātas ūdens apgādes un sanitāro apstākļu. Kopumā pasaulē šā gada sākumā bija 12 598 bēgļu no Gruzijas un 5086 patvēruma meklētāju. 2008. gadā visvairāk Gruzijas pilsoņi patvērumu prasījuši Grieķijā un Krievijā (vairāk kā 2000 patvēruma lūgumi); ievērojami pagājušogad pieaudzis patvēruma meklētāju no Gruzijas skaits Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, piemēram, Ungārijā patvērumu pagājušogad pieprasījuši 165 Gruzijas pilsoņi, bet Slovākijā – 119, tādējādi Gruzija pagājušogad kļuva šajās valstīs par vienu no galvenajām patvēruma meklētāju izcelsmes valstīm.
Avoti: Georgia. Global Needs Assesment. http://www.unhcr.org/cgi-bin/texis/vtx/page?page=49e48d2e6
UNHCR Statistical Online Population Database. http://apps.who.int/globalatlas/includeFiles/generalIncludeFiles/listInstances.asp
* internally displaced persons - personas, kam kara, vardarbības, cilvēktiesību pārkāpumu vai dabas katastrofu dēļ ir nācies pamest mājas, taču tās nav izbraukušas ārpus valsts.
Patvēruma meklētāji un bēgļi pasaulē – globālās tendences
Autors: Ilze Grīntāle
ANO dati liecina, ka cilvēku skaits, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas un doties meklēt patvērumu uz citām zemēm vai tālākiem savas valsts nostūriem, 2008. gada beigās pārsniedzis 42 miljonus un turpina pieaugt.
Tiesa, tikai 16 miljoni no tiem devušies meklēt patvērumu uz citām valstīm. Lielākā daļa jeb 26 miljoni cilvēku nav šķērsojuši savas valsts robežas, tāpēc likuma izpratnē par bēgļiem vai patvēruma meklētājiem nav uzskatāmi, bet tiek klasificēti kā iekšēji pārvietotas personas.
Lietas būtību tas gan nemaina - to atzīst arī ANO Augstā komisāra pārvalde bēgļu lietās (UNHCR), kas ar katru gadu spiesta arvien vairāk uzmanības pievērst tieši pēdējai kategorijai, lai arī formāli atbildība par šiem cilvēkiem gulstas uz attiecīgās valsts pleciem. Diemžēl bieži vien valsts nespēj nodrošināt savā teritorijā dzīvojošajām iekšēji pārvietotajām personām atbalstu, līdz ar to, šo cilvēku labklājība un pat izdzīvošana ir atkarīga no starptautisko organizāciju sniegtās palīdzības.
Šo valstu starpā ir Kolumbija, Irāka, Kongo Demokrātiskā Republika un Sudāna, kuru iekšēji pārvietoto personu problēmas jau ilgāku laiku ir UNHCR redzeslokā. Taču tām nākuši klāt jauni problemātiski reģioni, piemēram, Pakistāna un Šrilanka. Tiesa, pēdējā, mazāk nekā gadu pēc tam, kad Šrilankas valdības karaspēkam izdevās pielikt punktu tamilu "tīģeru" varai salas ziemeļdaļā, karadarbības skarto reģionu iedzīvotājiem jau tiek pakāpeniski atļauts atgriezties mājās.
Par spīti šādiem izņēmumiem, kopumā iekšēji pārvietoto personu atgriešanās aktivitāte, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir samazinājusies - 2008. gadā savās dzīvesvietās atgriezās 1,4 miljoni iekšēji pārvietotu personu, kas ir par 34 % mazāk, nekā 2007. gadā, un ANO provizoriskie dati liecina, ka arī 2009. gadā nevar cerēt uz jūtamu iekšēji pārvietotu personu atgriešanās gadījumu pieaugumu.
UNHCR aplēses liecina, ka 2/3 bēgļu un patvēruma meklētāju dodas uz tuvākajām kaimiņvalstīm vai citām tā paša reģiona valstīm. Visvairāk bēgļu un patvēruma meklētāju patlaban mitinās Pakistānā (1,8 miljoni), Sīrijā (1,1 miljons), Irānā (980 000). Industriāli attīstītajās valstīs nonāk vien aptuveni 20 % no bēgļu un patvēruma meklētāju kopskaita. Līdere šajā ziņā ir Vācija, kurā patlaban mīt nepilni 583 000 cilvēki ar bēgļa statusu.
Tiesa, Vācija nebūt nav zeme, kurā patvērums tiek pieprasīts visbiežāk: visvairāk cilvēku vēlas saņemt patvērumu ASV. Šī tendence nav mainījusies arī šogad - 2009. gada pirmajā pusē šī valsts saņēmusi 23 700 patvēruma lūgumus. Otrajā vietā no industriāli attīstītajām valstīm ir Francija (19 400 lūgumi pēc patvēruma), trešajā - Kanāda (18 700), tai seko Lielbritānija (17 700) un jau pieminētā Vācija (12 000). Jāpiezīmē, ka saņemto patvēruma lūgumu skaits, salīdzinot ar 2008. gada pirmo pusgadu, ir pieaudzis visās šajās valstīs, izņemot ASV, kur tas ir nedaudz krities.
Arī Eiropas Savienībā kopumā saņemto patvēruma lūgumu skaits ir audzis, 2009. gada pirmajā pusgadā sasniedzot 139 600. 108 500 no tiem iesniegti vecajās ES dalībvalstīs, bet 10 600 - jaunajās ES dalībvalstīs, ziņo UNHCR.
Īpašā situācijā ir vismazākā ES dalībvalsts Malta. Salas atrašanās vietas dēļ tā bieži vien kļūst par galamērķi bēgļu laivām no Āfrikas, kuru pasažieri lielākajā daļā gadījumu plānojuši nokļūt Itālijā. Ņemot vērā, ka Malta ir viena no visblīvāk apdzīvotajām pasaules valstīm - salas 316 kvadrātkilometros mīt vairāk nekā 410 000 iedzīvotāju - nelegālā imigrācija salā ir nopietna problēma. Pēc vairākus gadus ilgām pārrunām Maltai izdevies vienoties, ka citas ES valstis brīvprātīgā kārtā uzņems aptuveni 2000 imigrantu, kuriem Maltā piešķirta juridiskā aizsardzība. Pirmā Maltas aicinājumam atsaucās Francija, tāpat projektā piedalīties apņēmušās arī citas Eiropas valstis, tostarp Lietuva.
Latvijas valdība šā gada oktobrī nolēma šajā projektā nepiedalīties. Kā aģentūrai LETA pausts Iekšlietu ministrijā, tā nolemts, ņemot vērā Latvijas nelielo kapacitāti starptautisko aizsardzību saņēmušo personu uzņemšanai un baidoties, ka šādas prakses ieviešana varētu pievilināt arvien vairāk jaunu migrantu. Šobrīd Latvijā patvērumu joprojām pieprasa salīdzinoši maz cilvēku. Latvijā 2008. gadā saņemts 51 lūgums pēc patvēruma, bet uz 2009. gada 1. decembri, saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Latvijā bijuši 48 patvēruma meklētāji. To skaitam ar katru gadu ir tendence nedaudz pieaugt. Latvijā mītošo patvēruma meklētāju biežākās izcelsmes valstis ir Afganistāna, Uzbekistāna un Gruzija. Taču vairumā gadījumu patvēruma meklētāju lūgumi tiek noraidīti: no 254 cilvēkiem, kas pieprasījuši patvērumu Latvijā laikā no 1998. līdz 2009. gada sākumam, bēgļa vai alternatīvais statuss piešķirts tikai 49 (22 - bēgļa; 27 - alternatīvais statuss).
Jau kopš 2006. gada visvairāk patvēruma meklētāju attīstītajās valstīs nāk no Irākas. Šī gada pirmajā pusē vien irākieši iesnieguši 13 200 lūgumus pēc patvēruma. Tiesa, tas ir mazāk, nekā iepriekšējos gados, līdz ar to, var prognozēt, ka situācijai Irākā normalizējoties, bēgļu plūsma no šīs Tuvo Austrumu valsts samazināsies. Savu lomu spēlē arī migrācijas politikas izmaiņas uzņēmēj valstī, piemēram, ANO pieļauj, ka Zviedrijas imigrācijas tiesas spriedums, ka situācija Irākā nav klasificējama kā bruņots konflikts, varētu būt viens no iemesliem, kāpēc šajā Skandināvijas valstī saņemto irākiešu patvēruma meklētāju iesniegumu skaits saruka no vidēji 9300 vienā pusgadā 2007. gadā līdz vienam tūkstotim 2009. gada pirmajā pusē.
Otra lielākā patvēruma meklētāju izcelsmes valsts ir Afganistāna. Šī gada pirmajos sešos mēnešos no tās pilsoņiem saņemti 12 000 lūgumi pēc patvēruma, gandrīz divreiz vairāk, nekā attiecīgajā pagājušā gada periodā. Trešajā vietā ar 11 100 patvēruma meklētajiem ir Somālija, bet ceturtajā un piektajā vietā ir Serbija (9300) un Ķīna (9200).
Atsevišķi pieminami bezvalstnieki, proti, cilvēki, kuri likuma izpratnē nav nevienas valsts pilsoņi vai viņu valstiskā piederība vairs nav spēkā. ANO sāka apkopot datus par šo personu kategoriju vien 2004. gadā un pagaidām organizācijas rīcībā nav pilnīgu datu. Pagaidām ir apzināti 6,6 miljoni cilvēku, kuri nepieder nevienai valstij. Lai arī šim skaitam ir tendence pieaugt, tas drīzāk skaidrojams ar to, ka ANO rīcībā nonāk arvien pilnīgāki statistikas dati no arvien lielāka skaita valstu, nekā ar jaunu bezvalstnieku avotu rašanos pasaulē. Saskaņā ar pašreiz pieejamajiem datiem, Taizemē vien ir 3,5 miljoni bezvalstnieku, Nepālā tādu ir 800 000, Mjanmā - 724 000, bet Sīrijā - 300 000. ANO šajā kategorijā iekļauj arī Latvijas nepilsoņus, kuru skaits 2008. gada beigās sasniedza 365 000.