Konsultācijas Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588

Atbildību par bēgļu situāciju neviena iestāde Latvijā neuzņemas

Ievietots: 19.12.2011
Situācija, kurā nonākusi Anahita un viņas Latvijā dzimušais dēliņš, raisa daudz pārdomu par bēgļu situāciju Latvijā.


Viņa nenēsā ne burku, ne parandžu, lai arī tieši šādā tērpā esam pieraduši skatīt sievietes no musulmaņu valstīm. No Afganistānas bēgusi, būdama gaidībās, ar cerību, ka izdosies rast patvērumu kādā no Eiropas valstīm.

Latvija Anahitai Gulamai piešķīra alternatīvo statusu ar tiesībām uzturēties Latvijā, un viņai šeit piedzima dēliņš Sina. Kamēr cilvēks, kurš bēg no citas valsts, gaida Latvijas atbildi, vai viņam piešķirs bēgļa vai alternatīvo statusu, viņš ir patvēruma meklētāja statusā un drīkst dzīvot patvēruma meklētāju centrā Mucenieki, bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu dzīvesvieta jāmeklē pašiem. Anahitai un mazajam Sinam reāli Latvijā nav, kur palikt, arī iztikas līdzekļu pašlaik viņiem nav. Anahita Neatkarīgajai atzīst, ka viņa nevēlas dzīvot no pabalstiem, viņa varētu strādāt, bet Latvijā līdz šim piemērotu darbu nav izdevies atrast. Tas arī saprotams, jo dēlēnam vēl nav pat divu gadiņu.

Latvijā diemžēl ir kapitulējušas visas apņemšanās par bēgļu integrāciju sabiedrībā un šādi gadījumi viens pēc otra apliecina, ka nav ne sistēmas, ne reālas atbalsta programmas. To laikrakstam atzīst vairāki eksperti. Ir atsevišķi pozitīvi piemēri par bēgļiem no Baltkrievijas, tas izskaidrojams ar krievu valodas zināšanām un līdzīgiem dzīves paradumiem kā Latvijas iedzīvotājiem.

Anahita visu mūžu dzīvojusi Afganistānā, atšķirībā no daudzām citām tās zemes sievietēm viņa māk gan lasīt, gan rakstīt un arī savā dzimtajā pusē strādājusi algotu darbu. Viņa atzīst, ka no tālibiem (radikāla islāmistu organizācija) saņēmusi draudus jau tāpēc vien, ka strādājusi algotu darbu. Jau gaidīdama dēlu, viņa bēga no Afganistānas un nonāca Latvijā. Anahita nenoliedz, ka Latvija nebija tā valsts, kur viņa bija sapņojusi nonākt, viņa vēlējās doties uz Somiju, jo tur dzīvo viņas radi.

Latvijā, pamatojoties uz faktu, ka Afganistānā sievietei ar bērnu draud briesmas, valsts iestādes piešķīra alternatīvo statusu. Būtībā personas ar alternatīvo statusu ir tādi paši bēgļi, atšķiras vien formālais nosaukums. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde skaidro, ka alternatīvo statusu patvēruma meklētājiem piešķir, ja personai tās pilsonības valstī draud nāves vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās; vai arī, ja ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ šai personai nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas pilsonības valstī.

Nav māju

Kamēr cilvēks ir patvēruma meklētāju statusā, viņš drīkst uzturēties patvēruma centrā, taču tas nav domāts bēgļiem vai cilvēkiem ar alternatīvo statusu. Anahita, saņemot šo statusu un uzturēšanās atļauju, vairs nevarēja dzīvot centrā, viņa kādu laiku mitinājās pie paziņām. Latvija deviņus mēnešus maksā pabalstu minimālās algas apmērā. Šo mēnešu laikā tad arī sava dzīve ir jānokārto, sieviete izlēma doties strādāt uz Nīderlandi, lai nopelnītu naudu sev un dēlam. Uzturēšanās atļauju dod uz noteiktu termiņu, kas vēlāk ir jāpārskata. Tagad Anahita ieradusies Latvijā un uzzinājusi, ka viņa var palikt te – atļauja tiks pagarināta. Taču ... viņai ar mazu bērnu uz rokām vienkārši nav, kur palikt. Muceniekos palikt – kaut vai uz laiku – viņa nevar, uz vienu nakti viņu izmitināja Latvijas Sarkanais Krusts, bet tagad, pateicoties nevalstisko organizāciju iesaistei un Rīgas domes Labklājības departamentam, atrasta vieta samariešu krīzes centrā.

Biedrības Patvērums Drošā māja, kas palīdz bēgļiem, vadītāja Sandra Zalcmane Neatkarīgajai atzina, ka sieviete ir gana neapskaužamā situācijā, jo kā personai ar alternatīvo statusu pabalsts ir beidzies, naudas līdzekļu nav. Pagājušo nedēļu viņa ar visām mantām bija aizgājusi uz PMLP biroju Rīgā un vienkārši negāja prom.

Anahita Neatkarīgajai teic, ka viņas galvenās rūpes ir par mazo dēlēnu – kāda viņam var būt normāla dzīve, ja nav pat jumta virs galvas. «Es negribētu dzīvot no sociālās palīdzības, es varu strādāt, tikai man vajag kādu atbalstu, kamēr bērns ir mazs,» saka jaunā sieviete, kura tagad apsver domu, vai atgriezties atpakaļ Afganistānā, neraugoties, ka tur viņai var draudēt briesmas.

Meklējot Anahitas situācijai svarīgās atbildes, Neatkarīgā saskārās ar interesantiem faktiem. Valstī ir tik daudz institūciju, bet neviena atbildīgā.

Kurš atbildīgs

Ar bēgļu integrāciju Latvijā ir kā teicienā, kur vista kuļas pa pakulām, šis jautājums gadu garumā nav risināts jeb –precīzāk – mētāts no vienas iestādes pie citas. Kādreiz bija īpašu uzdevumu sekretariāts, to likvidēja. Bēgļu integrācijas funkcijas pārņēma Bērnu ministrija, to likvidēja. Par daļu jautājumu atbildību uzņēmās Tieslietu ministrija, kur īsu brīdi darbojās Bēgļu informācijas punkts, kas likvidēts, jo nauda bija ieplānota, kamēr palīdz Eiropa. Tagad, kā noskaidroja Neatkarīgā, par šiem jautājumiem atbild Kultūras ministrija, kā arī savas kompetences ietvaros (iesniegumu pieņemšana, izskatīšana, statusa noteikšana) – Iekšlietu ministrija un PMLP.

«Diemžēl realitāte, ar ko mēs saskaramies, ir tāda, ka bēgļu integrācija Latvijā balstās tikai uz dažu entuziastu pleciem un nelieliem līdzekļiem, ko atvēl no Eiropas Bēgļu fonda. Nevienam būtībā neinteresē, kā cilvēki dzīvo pēc statusa saņemšanas,» skarbi situāciju vērtē S. Zalcmane. Vai ir kāds, kurš māca latviešu valodu, palīdz orientēties sadzīves lietās, atrast dzīvojamo platību vai darbu? Šie cilvēki ir vienkārši bezpalīdzīgi, bet valsts visu atbildību ir uzvēlusi īslaicīgiem projektiem un dažām nevalstiskām organizācijām.

Piemēram, Drošā māja no novembra līdz aprīlim realizē projektu, taču atbalsts reālu cilvēku reālām vajadzībām ir ļoti niecīgs, piemēram, tulks vai jurists, kuri meklē un kārto palīdzību bēgļiem, ir tikai dažas stundas nedēļā. Ārpolitikas eksperti teiks, ka tās nav salīdzināmas lietas, tomēr ir zināms, ka Latvija gadā atvēl vairāk nekā desmit miljonus latu mūsu karavīru misijai Afganistānā un tā ir pagarināta vēl uz vienu gadu. Taču, kad cilvēki no nedrošas valsts meklē patvērumu Latvijā, mēs palīdzēt nespējam.Atbildību par bēgļu situāciju neviena iestāde Latvijā neuzņemas.

Inga Paparde, NRA, 20.21.2011.