Rešads (21 g.) ir no Afganistānas, bet jau piecus mēnešus par savām mājām sauc Latviju. Jaunais puisis nebaidās mūsu zemi saukt par savējo, sakot, ka ir laimīgs.
Satiekot Rešadu, uzreiz ir skaidrs – puisis ir ārvalstnieks, pat neapzinoties pirmā domā galvā – musulmanis. Tā ir patiesība, un šādus novērojumus raduši arī cilvēki uz ielas, kas Rešadam veltījuši ne vienu vien neizpratnes pilnu skatienu. Neskatoties uz to, puisis sauc latviešu tautu par draudzīgu, pat «iedegdamies» par mūsu tautas sirsnību.
Bēgot no nāves, rod laimi Latvijā
Rešads no Afganistānas uz Latviju pārbēdzis pirms pieciem mēnešiem. Pārāk daudz problēmu puiša dzimtenē likušas pamest ģimeni un sākt jaunu dzīvi valstī, par kuras eksistenci nekad iepriekš pat nebija nojautis.
«Šeit nokļuvu, jo Talibu kaujinieki gribēja piespiest mani strādāt viņu labā. Viņiem vajag jaunus puišus, un, tā kā esmu 21 gadu vecs, biju mērķis,» stāsta Radžids. Viņš atzīst, ka dzīvībai briesmas draud joprojām, ja vien viņu atrastu...
Jautājot, kāpēc tieši Latvija, Rešads atbildi nerod. Viņš iepriekš nav zinājis, uz kurieni dodas. Mērķis bija Eiropa, bet valsts neesot bijusi svarīga. «Es kopā ar citiem bēgļiem Latvijas teritorijā nokļuvu caur mežu. Tur mūs sagaidīja policija, un tikai tad uzzināju, ka esmu nokļuvis Latvijā. Man pirms tam nebija ne jausmas, kas šī ir par valsti, es pat nezināju, ka tāda Latvija eksistē,» viņš stāsta.
Uz jautājumu, cik ilgi viņš Latvijā gribētu uzturēties, Rešads atbild nekavējoties : «Visu dzīvi!» Lai gan viņa ģimene palikusi Afganistānā, puisis ir samierinājies ar domu, ka nekad vairs viņus nesatiks.
«Mana ģimene dzīvo Afganistānā. Viņiem briesmas nedraud, jo tēvs ir vecs vīrs, Talibu kaujiniekiem viņš vairs nav noderīgs, bet mani trīs brāļi ir pārāk jauni - viņiem ir tikai septiņi, deviņi un 12 gadi. Tikai es biju kaujiniekiem vajadzīgs,» atzīst Rešads.
Aukstums nebiedē
Rešadam Latvijā patīk. Viņš stāsta, ka sākumā bijis grūti pierast pie aukstuma, taču tas noteikti nav šķērslis, lai šeit paliktu. Arī citas Eiropas valstis viņu nesaista. Iegūstot alternatīvo statusu Latvijā, Rešads mūsu mājas sauc arī par savējām.
«Man patīk latvieši. Viņi ir ļoti sirsnīgi un laipni cilvēki, arī ļoti draudzīgi. Tā kā es runāju gan krievu, gan angļu valodā, man nav bijušas problēmas šajā valstī. Tie bēgļi, kas nerunā nevienā starptautiskā valodā, varbūt domā, ka latvieši ir noraidoši, jo neprot ar viņiem komunicēt.»
Jautājot par kultūras atšķirībām, Rešads atzīst, ka lielākā atšķirība ir reliģija. «Esmu musulmanis, bet Latvija ir lielākoties kristiešu zeme, bet es cienu kristiešus. Tā ir jūsu ticība.» Viņš gan stāsta, ka savu ticību nemainītu tādēļ vien, ka visi viņa senči bijuši musulmaņi, taču Rešads uzsver, ka nav tāds musulmanis, kādu Eiropa ieraudzīja Jaungada naktī Ķelnē.
Runājot par atšķirībām, puisis aizrautīgi stāsta par svētkiem, kādus piedzīvojis Latvijā. Ziemassvētki un Jaunais gads viņam bijis kas jauns. Afganistānā šos svētkus nesvinēja, tieši Latvija viņam iemācīja, ko patiesībā nozīmē priecāties.
Visu interviju lasiet portālā www.apollo.tvnet.lv<<
Intervijas autore: žurnāliste Lāsma Didrihsone, portāls www.apollo.tvnet.lv. Intervija tapusi sadarbībā ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" projekta „Migrācija: attīstības iespēja” ietvaros, kas tiek īstenots ar Eiropas Savienības un LR Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu Eiropas gada attīstībai 2015 Nacionālās darba programmas ietvaros. Nacionālās darba programmas aktivitāšu ieviesēji ir LR Ārlietu ministrija un biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Par publikācijas saturu pilnībā atbild biedrība „Patvērums „Drošā māja””, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
Informācija pārpublicēta, saskaņojot ar www.apollo.tvnet.lv redakciju. Papildu informācija: Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com