Cik droši ir ticēt šādiem «palīdzības» solījumiem? Manuprāt, ja cilvēki joprojām uzticas šiem viltus darba devējiem un uzķeras viņu izliktajai ēsmai, tad acīmredzami sabiedrībā par maz tiek runāts un brīdināts par viltus «vieglas peļņas» iespējām ārzemēs.
Pēdējā laikā gandrīz katru nedēļu kāds vēršas pēc palīdzības pie mums, ABN redakcijā. Tas liecina, ka šis jautājums ir ļoti aktuāls un tam ir jāpievērš lielāka sabiedrības uzmanība, lai cilvēki tik tiešām ieklausītos. Vēlos, lai mani sadzird visi tie, kuri šobrīd, paziņu ieintriģēti, plāno doties peļņā uz svešām zemēm. Atceries: ja gatavojies doties strādāt uz ārzemēm, tad ar visu galā tur būs jātiek saviem spēkiem.
Kārtējo palīgā saucienu saņemu 25.septembra pēcpusdienā, kad, sēžot sapulcē ar klientiem, kāds mani neatlaidīgi centās sazvanīt. Pēc sapulces uz numuru atzvanīju. Saraustītā un nervozā runā kāds vīrietis vaicāja, kā pie manis nokļūt. Uz manu jautājumu - ko vēlaties un kāpēc gribat nokļūt pie manis?, viņš atbildēja, ka «kāds latvietis» viņam mani esot ieteicis, sakot, ka varēšu palīdzēt, un uzstāja, ka gribot zināt, kā var nokļūt līdz «manam miestam». Sāku jauno vīrieti izjautāt: ko jūs darīsiet «manā miestā»? Dzīvoju palielā pilsētā, bet par to viņam acīmredzami nebija ne jausmas. Vīrietis paziņoja, ka jau trīs dienas dzīvo uz ielas, ka neesot, kur iet, un viņš braukšot pie manis. Kā izrādās, cilvēks uzticējies aģentūrai bez licences, atbraucis un beigās nonācis uz ielas. Poļu darbā iekārtošanas aģentūra no Koventrijas lika viņam izvākties no mītnes vietas divu dienu laikā, un nu jaunais vīrietis pats bija spiests meklēt patvērumu.
Nekavējoties sazinājos ar kolēģi, apspriedām, kā varētu jaunajam vīrietim palīdzēt, un lieta tika nodota tālāk un risināta.
Tomēr šī situācija man kārtējo reizi lika aizdomāties: kā tas nākas, ka pieaudzis cilvēks neapdomīgi triecas uz Anglijas otru galu strādāt, nemaz nezinot, kas ir viņa darba devēji un vai darbs tur patiešām būs, kā solīts? Kāpēc tā vietā, lai sazinātos ar saviem radiem, draugiem, paziņām, viņš zvanīja tieši mums?Visi šie gadījumi arvien spilgtāk liecina, ka Anglijā ir nepieciešams ieviest diennakts palīdzības līniju latviešiem, kas risinātu šāda rakstura problēmas, jo tām atgadoties arvien biežāk, man vienkārši sāk aptrūkties spēka un resursu, lai organizētu «glābšanu» visiem nelaimē nonākušajiem. No vienas puses, tu saproti – kāds ir uz ielas, iespējams, nonācis nelaimē, tādēļ gaidīt nevar. No otras puses, gan es, gan tie, kam lūdzu izpalīdzēt, organizējot palīdzību vai mājupceļu kādam nelaimē nonākušajam, visi par to maksājam no savas kabatas un darām to uz sava brīvā laika rēķina.
Pāris lietas, ko vajadzētu ņemt vērā, dodoties peļņā uz ārzemēm, un kas, iespējams, padarīs procesu nedaudz vienkāršāku darba meklētājam.
1. Darbu tavā vietā neviens nevar atrast un sarunāt. Tev pašam jāatrodas attiecīgajā valstī, lai to nokārtotu likumīgā ceļā. Pirmkārt, dzīvesvieta jāsāk meklēt, pirms vispār dodies uz svešu zemi, tad pašam arī jānokārto nepieciešamie dokumenti - National Insurance numurs (Lielbritānijā) un bankas konts. Tad jāsāk pieteikties darbiem. Parasti to var darīt, reģistrējoties vietējā pilsētas darba centrā (JOB centre), darbā iekārtošanas aģentūrās (recruitment agencies), interneta darba portālos vai aģentūru mājas lapās (online recruitment), kuras šobrīd izmanto gandrīz visas lielākās kompānijas Apvienotajā Karalistē. Uz nelieliem uzņēmumiem, veikaliem, kafejnīcām, viesnīcām un viesu mājām savu pieteikumu un CV var aiznest arī pašrocīgi – iespējams, redzot ieinteresētu, ar iniciatīvu apveltītu indivīdu, viņi pieteikumu paturēs prātā un ar tevi sazināsies, līdzko uzradīsies vakance. Darbu tu vari atrast tikai un vienīgi paša spēkiem, otrs to nevar garantēt, jo pastāv iespēja, ka darba devējs vienkārši ar tevi nebūs apmierināts! Protams, ja esi atradis darbu un saņēmis legālu darba apstiprinājumu vēl pirms došanās projām, tad ar drošu prātu vari doties savā piedzīvojumā. Tomēr arī tad ir vērts uzmeklēt par attiecīgo iestādi vai uzņēmumu informāciju un atsauksmes internetā, lieku reizi pārliecinoties, ka tur, otrā galā, tevi nesagaidīs nekādi nepatīkami pārsteigumi.
2. Neuzticies paziņām internetā – cik bieži nav dzirdēts, ka labvēļi internetā sola visu – darbu, naudu, zelta kalnus. Bieži vien tiem, kas sakās labi dzīvojam, nemaz tik labi neiet, bet, lai nebūtu jāsaka patiesība, viņi apgalvo, ka viss ir vislabākajā kartībā. Ir labi, ja sola, pieņem pie sevis un palīdz, bet ir tādi, kas sola, bet, kad tu atbrauc, solījumi izrādās vien tukši vārdi, tevi izliek no mājas, vai pat nesagaidot atstāj tevi lidostā. Vēl drūmāki ir gadījumi, kad cilvēki tiek nodoti strādāt piespiedu darbu, viltus laulībām vai prostitūcijā, jo izrādās, ka tavs «paziņa» tevi ir notirgojis pirms vēl tava lidmašīna paspēja nolaisties jaunajā mītnes valstī.
3. Neuzticies «vieglas peļņas» reklāmām - bieži vien dažādās vietnēs un domubiedru grupās internetā tiek piedāvāti «vieglas peļņas» darbi. Vispopulārākie «darbi» sievietēm piedāvā labi nopelnīt «jauki pavadot laiku un izklaidējot klientus» vai, piemēram, masāžistes vakances bez īpašām priekšzināšanām vai pieredzes. Lieki piebilst, ka šādos gadījumos nav nepieciešama īpaši attīstīta iztēle, lai saprastu, par ko ir runa: tas nebūs legāls un tīrs darbs. Ir zināmi gadījumi, kad jaunas meitenes, 17-24 gadu vecas, joprojām tic, ka tā būs vien «aprunāšanās ar klientu» vai masāžistes darbs, bet nonākot svešajā zemē, meitenēm jau lidostā tiek atņemtas pases, un viņas tiek aizvestas uz viesnīcām, kur par lētu samaksu ir ne tikai «vieglas sarunas ar klientiem», bet arī smagi jāstrādā un «jāapkalpo» 5 – 10 klienti dienā. Savukārt, «laipnais» darba devējs bauda brīnišķīgu dzīvi malkojot smalkus kokteiļus eksotiskās zemēs.
4. Neuzticies aģentūrām, kuras nav reģistrētas – ja kāds draugs, paziņa vai pat radinieks apgalvo, ka strādā aģentūrā, kas palīdzēs iekārtoties darbā, palūdz, lai persona uzrāda licenci vai oficiālu darba dokumentu, kas apliecina, ka viņš tik tiešām attiecīgajā aģentūrā strādā. Pārbaudi, vai aģentūrā ir oficiāli reģistrēta - ja tas ir latviešu uzņēmums, tad Latvijā, ja ārzemju uzņēmums, tad attiecīgajā valstī.
5. Nebrauc bez pietiekama daudzuma naudas, jo nezini, cik ilgi būsi bez darba, un nekad nepaļaujies uz paziņām, kuri sola, ka palīdzes ar naudu. Pats esi atbraucis, tā ka pašam arī būs jārisina sadzīves problēmas, visticamāk, jau pirmajā nedēļā nāksies samaksāt par dzīves vietu, transportu uz darba vietu, ēšanu. Ieteicamā summa būtu no 600 līdz 1000 mārciņām, attiecībā, kur un kā gatavojies dzīvot, un rēķinoties, ka pāris nākamos mēnešus darba varētu nebūt.
6. Nedzīvo ilglaicīgi kādam citam uz kakla. Katram cilvēkam ir sava dzīve, un dalīt savu māju ar kādu citu nav viegli. Anglijā dzīvokļu īre un komunālie maksājumi ir ļoti dārgi. Ilglaicīgi dzīvot pie paziņas, domājot, ka «aizņem pavisam nedaudz vietas», kas tik pat kā «neko nemaksā» varētu šķist kā pieņemams variants kādam, kas nesen ievācies jaunā valstī, bet kādam citam par to tomēr ir jāmaksā. Tu patērē ūdeni, elektrību, gāzi, pārtiku, kas attiecīgi dārgāk izmaksā cilvēkam, kurš apņemas tevi izmitināt, un diez vai šie draugi un paziņas būs ar mieru ilgstoši strādāt, lai uzturētu vēl vienu pieaugušu, darbspējīgu indivīdu. Lai arī algas šeit ir lielākas salīdzinot ar Latviju, attiecīgi lielākas ir arī sadzīves un dzīvošanas izmaksas šeit.
Lielākā daļa manu paziņu un draugu, kuri ieradās šeit 7 - 8 gadus atpakaļ, iebraucot Anglijā, saskārās ar līdzīgām problēmām, kā es. Teju vai katrā pilsētā Latvijā bija kāds, kas uzdevās par aģentu, solot, ka viņam «viss Londonā ir nokārtots, un tev tikai jāsamaksā noteikta summa, un viss tev būs. Brauc tik projām, tevi tur gaidīs!»
Pieļauju, ka lielākā daļa latviešu, ieradušies un iekārtojušies svešā zemē, ir noguruši no visa šī procesa, lai atkārtoti uzņemtos «izdzīvot» vēl kāda cita pirmos soļus svešumā. Tas, ko bieži lasām un sakām - latvietim svešumā īpaši neinteresē otrs latvietis, paliekam iedomīgi, negribam viens otram palīdzēt, nav tiesa. Patiesība ir tā, ka cilvēki paši ar grūtībām ir iekārtojušies darbos, uzsākuši savas dzīves, jo, lai kā visiem patīk ticēt, ka šeit nauda aug kokos vai to rok ar lāpstām, varu «iepriecināt», ka šajā valstī tāpat kā visur citur ir smagi jāstrādā, tāpat kā jebkurā citā pasaules malā. Cik daudz strādāsi, mācīsies, tik attiecīgi arī iegūsi. Jā, piekrītu, ka Lielbritānijā ir labākas sociālās garantijas un ir iespējams izdzīvot ar pamatalgu, bet šeit ir jāstrādā tāpat, kā tu to darītu Latvijā. Neatkarīgi no tā, vai esi sētnieks, fabrikas strādnieks, zemnieks, pedagogs, ārsts, direktors vai firmas vadītājs, tev ir un būs jāstrādā ar pilnu atdevi, un atkarībā no savas darba pieredzes un izglītības līmeņa tu attiecīgi arī būsi atalgots. Taču bez valodas zināšanām neiztikt pat, ja kabatā ir profesora grāds, jo kā gan demonstrēsi savas izcilās zināšanas, ja nezini valodu? Ne viens vien «profesors» valodas nezināšanas dēļ šeit dzīvi dabūjis sākt no nulles.
Tāpat pieļauju, ka daudziem, kuriem būtu vēlme un iespēja palīdzēt nelaimē nonākušajiem tautiešiem, šajā ziņā ir bijusi negatīva pieredze. Vieni saka, ka neviens nepalīdz, un šeit dzīvojošie esam iedomīgi, bet pēc personīgas pieredzes zinu, ka tiem, kam ir palīdzēts, bieži vien piemirstas citu labie darbi, līdz ko viņiem pašiem sāk klāties labi, un par labdariem viņi atceras vien atkal nelaimē nonākot.
Pati esmu palīdzējusi lielam vairumam latviešu, jo tā ir ievirzījies mans darbs. Bet arī mana pieredze un konkrēti pedējā laikā piedzīvotie gadījumi liecina, ka palīdzība ātri tiek piemirsta: neviena no meitenēm, kas ar ABN palīdzību atgriezās Latvijā, līdz šim brīdim nav uzrakstījusi, ka veiksmīgi nokļuva mājās un vēlējās pateikt paldies. Tad rodas jautājums: cik daudz var sniegt palīdzīgu roku svešiniekiem, ziedojot savu laiku, naudu, piedzīvojot lieku stresu, par to nesaņemot pat paldies?
Tādēļ, nonākot šādā situācijā, vispirms būtu jāsazinās ar ģimeni, radiem un draugiem, vai ikvienu citu, kam rūp tava labklājība un drošība. Nākamais solis ir sazināties ar Latvijas vēstniecību attiecīgajā valstī. Bet nevajadzētu uzskatīt, ka vien tādēļ, ka esi pieņēmis nepārdomātu lēmumu un nonācis nepatikšanās svešā zemē, visa pasaule pēkšņi apvienosies, lai palīdzētu. Un vēl jo vairāk – ja svešinieks tik tiešām pasniedz roku nelaimē, nepieņem šādu rīcību kā pašsaprotamu – neaizmirsti pateikties!