„Multikulturālisms” arī ir viens no tādiem jēdzieniem, lai gan jāatzīst, ka tam veltītie epiteti vairs nav tik asi kā 2008.gada pirmajā pusē, kad stīvēšanās ap to, vai integrācijas politika Latvijā būtu jāvirza multikulturālisma ceļā sasniedza savu apogeju. Līdz tam multikulturālisma jēdziens plašākai sabiedrībai bija maz pazīstams, uz to atsaucās gandrīz tikai integrācijas politikas ekspertu un sociālo zinātņu profesionāļu vidē un pat tur padziļinātas un nopietnas diskusijas par pašu jēdziena saturu īsti nenotika. Turklāt tās nenotika arī vēlāk. Piesardzīgo optimismu, ar kādu daļa integrācijas ekspertu bija raudzījusies multikulturālisma virzienā, saskatot tajā iespēju sadzīvot un sadarboties Latvijas dažādajām etniskajām kopienām, aizstāja gandrīz vienbalsīgs multikulturālisma idejas noliegums. Dedzīgākie tās aizstāvji vienkārši klusēja. Vēl jo vairāk pēc tam, kad 2010.gadā Vācijas kanclere Angela Merkele un mazliet vēlāk arī toreizējais Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kamerons atzina, ka multikulturālisma politika viņu vadītajās valstīs ir izgāzusies. Ļoti smagas un ļoti pesimistiskas debates par multikulturālisma nākotni jau vairākus gadus ritēja Nīderlandē – pēc kinorežisora Teo van Goga slepkavības. Viņu 2004.gada 2.novembra rītā uz ielas nogalināja Nīderlandes un Marokas dubultpilsonis, kura ģimene dzīvoja Nīderlandē jau otrajā paaudzē. Gadu vēlāk plaši imigrantu izraisīti nemieri notika Francijā.
Kas tieši bija izgāzies un vai varēja būt citādāk? Multikulturālisms ir balstīts optimistiskā ideoloģijā, kopš 1971.gada tā ir oficiāla valsts politika Kanādā un no 1973.gada – Austrālijā. Tieši šīs divas valstis tiek uzskatītas par multikulturālisma „veiksmes stāstiem”, lai gan arī tur skan daudzas kritiskas balsis – gan no politiķu, gan ekspertu puses. Par ko tad ir stāsts?
Kas ir īsti multikulturālisms?
Visas atbildes uz šo jautājumu ir diezgan jaunas. Pats jēdziens „multikulturālisms” ir pazīstams jau no divdesmitā gadsimta četrdesmitajiem gadiem, tas kļuva aktuāls sešdesmitajos, bet lielākā daļa šīs parādības analīzes datējama ar deviņdesmitajiem – multikulturālisma politikas optimistiskās desmitgades, kad patiešām šķita, ka tā var darboties teju visās daudzkultūru sabiedrībās. Visplašākajā nozīmē un arī ideoloģiskā līmenī multikulturālisms ir kultūru dažādības un līdzvērtības atzīšana. Dažkārt jēdzienu lieto, vienkārši atzīstot kādas sabiedrības daudzkultūru raksturu. Vienlaikus, tā ir politiska doktrīna un no tās izrietoša konkrēta rīcībpolitika, kas paredz konkrētus politiskus instrumentus minētās daudzveidības aizsardzībai un konkrētu sabiedrības grupu interešu aizsardzībai. Pazīstamais kanādiešu filozofs Čārls Teilors multikulturālismu sauc par „atzīšanas politiku” (the politics of recognition). Multikulturālismu var arī raksturot kā pret asimilācijas politiku. Tā atzīst, ka ir vērts maksāt par sabiedrības dažādību, jo tā ir vērtība pati par sevi. Ekonomiskā aspektā multikulturālisms, pat ja tas ir veiksmīgs tādējādi, ka sabiedrība iztiek bez nemieriem, ir dārgs prieks, tā uzturēšanai nepieciešamas ievērojamas finansu investīcijas un tas ir arī viens no multikulturālisma kritiķu argumentiem.
Savā ziņā, multikulturālisma doktrīnā var saskatīt arī vainas apziņu un centienus vērsts par labu, kas vēl labojams. Jau minētās Kanāda un Austrālija ir valstis, kurās ilgstoši ir tikušas apspiestas šo zemju pirmtautas, atņemot un izlaupot to zemes un dabas resursus, liedzot pietiekamu medicīnisko aprūpi un izglītību, vajājot to tradicionālo kultūru un valodas. Multikulturālisms ir bijis, ja ne oficiāla, tad praktizēta politika bijušajās koloniālajās lielvalstīs kā Lielbritānija, Francija, Beļģija , Nīderlande u.c., kur lielākā daļa imigrantu nāk no to bijušajām kolonijā.
Praktiskie politikas instrumenti šo etnisko grupu savdabības atzīšanai un ilgstošās netaisnības novēršanai ir dažādi. Piemēram, īpaša statusa piešķiršana to valodām reģionu vai visas valsts līmenī, dubultpilsonības atzīšana, īpašs ekonomisks regulējums konkrētās teritorijās, kvotas pārstāvniecības iestādēs un izglītības sistēmā, īpaši mazaizsargāto grupu gadījumā, dažādo etnisko grupu ieguldījuma atzīšana, piemēram, skolu programmās, tradicionālo svētku iekļaušana oficiālo svinamo dienu kalendāros, speciālas programmas konkrētu kultūru aizsardzībai un sociālai integrācijai. Daudzās valstīs ir sarežģīti regulējošie mehānismi reliģisko minoritāšu tiesību aizsardzībai, kas kļūst vēl sarežģītāki, ja konkrētās prakses ir pretrunā valsts likumdošanai vai sociālajām normām. Tieši pēdējie gadījumi bieži izsauc visasākās debates un izsmalcinātus juridiskus risinājumus. Strīdi par to, vai sikhiem ļaut nelikt motociklistu ķiveres, ko nevar uzlikt uz šai reliģiskajai kopienai obligātā turbāna un vai musulmaņu sievietēm ļaut aizsegt seju publiskās vietās un peldēties tā dēvētajos burkini peldkostīmos šajā ziņā nav tie sarežģītākie piemēri. Kā redzams, multikulturālisms ir stāsts par kultūrām, kā jau pats termins to norāda, bet tik pat daudz, varbūt pat vairāk, tas ir stāsts par tiesību teoriju un praksi.
Nav brīnums, ka daudziem cilvēkiem šķiet, un publiskajā telpā tas arī pietiekami bieži izskan: ja reiz tik daudz tiek darīts konkrētu etnisko grupu labā, kāpēc tad „viņiem” vienalga nav labi, nav gana? Ir politikas partijas un konkrēti politiķi un viedokļu līderi, kas to izmanto. Pēdējos gados pieaugošā labēji radikālo partiju popularitāte ir tam pārliecinošākā liecība.
Multikulturālisms un ar to saistītie minētie politikas instrumenti visbiežāk vēsturiski tikuši attiecināti uz etnisko dažādību, arī reliģisko. Pēdējos gados gan atsevišķi teorētiķi to tiecas paplašināt, runājot par iekļaujošas, ne vien tiesībās, bet arī pārstāvniecības ziņā vienlīdzīgas sabiedrības modeli, kas paredz īpašu aizsardzību grupām, kas ilgstoši diskriminētas pēc citām pazīmēm. Pārsvarā te runa ir par rasu, dzimumu un seksuālās orientācijas dažādību. Lai arī pretdiskriminācijas politika ir pietiekami attīstīta praktiski visās industriāli attīstītajās sabiedrībās, realitātē tiklab sievietes, kā cilvēki ar tumšāku ādas krāsu daudzviet saņem mazāku atalgojumu, ir ar zemāku izglītību un ienākumiem, biežāk ir bezdarbnieki un cieš no vardarbības. To viedokļi arī nav vienlīdz ievēroti, un joprojām tie tiek dažviet uzskatīti par nepilnīgākām un mazvērtīgākām būtnēm. Minētā tendence gan raisa politiskas un akadēmiskas diskusijas par to, vai multikulturālisms ir pretdiskriminācijas politikas sastāvdaļa vai varbūt otrādi?
Multikulturālisma tematikas atkal aktualizēšanās pēdējos gados nepārprotami ir saistīta ar migrācijas krīzi, īpaši Eiropā. Kādas sekas būs lielāku atšķirīgām kultūrām piederīgu iebraucēju ienākšana Eiropā, kur jau līdz šim nebūt ne visas valstis ir spējušas atrast veiksmīgus integrācijas modeļus? Tādēļ pie refleksijas par multikulturālisma plusiem un mīnusiem, visticamāk, nāksies atgriezties atkal un atkal.
Vai iespējams veiksmīgs multikulturālisma modelis?
Kas var ietekmēt multikulturālisma politikas iedzīvināšanu un kas to nolemj neveiksmei? Teorētiķi un analītiķi te izceļ vairākus nozīmīgus apstākļus.
Pirmkārt, valstu robežu un to aizsardzības stāvoklis. Ja iedzīvotāji neizjūt ārējus draudus, sabiedrības integrācija ir valsts iekšēja lieta un uzdevums. Tādā gadījumā patiešām var runāt par integrāciju kā par sabiedrības saliedētību. Situācija ir pavisam savādāka, ja atrodaties kaimiņos militāri spēcīgai valstij, kas apgalvo, ka vēlas tikai aizstāvēt savus tautiešus, kas veido skaitliski nozīmīgu minoritāti jūsu valstī. Tā ir arī savādāka, ja robeža ir viegli pārkāpjama un uzreiz aiz tās atrodas liels skaits cilvēku, kas varētu to pārkāpt, kaut vai tāpēc, ka viņiem nav citas izejas.
Otrkārt, multikulturālismam jābūt īstam, tas darbojas labāk, ja kultūras ir vairākas. Divkopienu valstīs tas nedarbojas, tāpat arī gadījumos, ja gandrīz visi imigranti nāk no viena pasaules reģiona vai pat vienas valsts. Tas praktiski vienmēr ved pie sabiedrības polarizācijas un interešu pretstatīšanas. Kultūru patiesa dažādība ir līdzsvarojošs faktors.
Treškārt, multikulturālisma doktrīna paredz dažādo grupu līdzvērtīgu ieguldījumu ekonomiskā kopprodukta radīšanā vai vismaz labticīgus centienus to panākt. Ja kādā sabiedrības daļā gruzd viedoklis, ka „mēs tos citus uzturam”, tā ir bumba ar laika degli. Ar tādu viedokli ir arī viegli manipulēt.
Ceturtkārt, viens no lielākajiem riskiem multikulturālās sabiedrībās ir kultūru norobežošanās, gan ģeogrāfiski, piemēram, imigrantu dzīvošana anklāvos Eiropas lielpilsētās, gan neiznākšana no savas valodas, mediju un izglītības telpas. Saprotams, tādu situāciju novēršana prasa gan pūles, gan izmaksas.
Piektkārt, vienošanās par cilvēktiesību kopumu, kas ir saistoša visiem sabiedrības locekļiem. Šis is jūtīgs jautājums, jo tradicionālajās kultūrās ir visnotaļ dažādi priekšstati par indivīda vērtību vispār un tiesībām īpaši, tie nav maināmi ātri un viegli. Taču, ja sabiedrībā nav stingras pārliecības, ka spēles noteikumi ir vienādi visiem, tad tajā nevaldīs savstarpēja uzticēšanās, kas ir viens no būtiskākajiem saliedētības priekšnoteikumiem.
Šis konspektīvais uzskaitījums arī ļauj saprast, kādēļ multikulturālisms nebija veiksmīga politika Eiropā. Vai tas nozīmētu, ka šis „projekts” jānoraksta zaudējumos un jāaizmirst? To nebūs viegli izdarīt, multikulturālisma elementi, gan pozitīvie, gan riskantie joprojām pastāv. Arī Latvijā, kur tā nekad nekļuva par mērķtiecīgu un plānveidīgu politiku. Taču Latvijā ir iespēja mācīties no citu Eiropas un pasaules valstu kļūdām, lai nevajadzētu tās atkārtot.
Publikācija tapusi projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.
Informāciju publicēja: Rasa Saliņa, komunikāciju un sociālo mediju eksperte, mob. tel. nr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com