Foto: APOLLO
Kādos gadījumos cilvēki zvana uz Uzticības tālruni?
Tradicionālākie jautājumi ir: «Esmu fiktīvi precējusies. Kā man izšķirties?», «Mana draudzene ir fiktīvi precējusies. Kā viņai izšķirties?», «Kas man būs par to, ja es fiktīvi apprecēšos?». Ļoti daudzi zvana arī pirms došanās strādāt uz ārzemēm, jautā, kas vēl būtu jāizdara, lai būtu droši un sevi pasargātu no dažādām situācijām. Dažkārt zvanītājs vēlas, lai mēs iesakām kādu darba devēju ārzemēs, valsti, uz kuru visdrošāk braukt.
Visbiežāk par konkrētiem cilvēktirdzniecības gadījumiem mūs cilvēki informē no ārvalstīm. Tad runājam jau par bēgšanu no gūsta. Situācijas ir visdažādākās, kad nākas rast arī neordinārus risinājumus. Reiz meitene Lielbritānijā bija aizbēgusi no darba devēja, palikusi bez dokumentiem uz ielas un bez valodas zināšanām. Šādā gadījumā variants bija izsist, piemēram, veikala vitrīnu, lai policija «paņemtu ciet». Jo, nonākot policijā, pieslēdzas vēstniecība, un tālāk jau ar šo cilvēku var strādāt. Svarīgākais šādā situācijā ir tikt vaļā no vajātājiem.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki iekuļas šādās situācijās? Vai tā ir nezināšana? Vieglprātība?
Es domāju, ka tā ir tāda... paļaušanās. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir daudz ārējo kairinātāju. Radi, draugi, paziņas, nejauši internetā sastapti cilvēki, kuri pamudina doties peļņā uz ārvalstīm. Klupšanas akmens ir akla uzticēšanās. Domājam tā: «Ja kāds man tā saka, tad tā arī ir». Ja, piemēram, bijusī klasesbiedrene, kura pati jau dzīvo un strādā Anglijā, saka, ka tur ir darbs, palīdzēs iekārtoties darbā un izmitinās pie sevis, kamēr nostājos uz kājām, tad viss taču ir kārtībā. Kāpēc kaut kas vēl būtu jāpārbauda?
Fiktīvās laulības vispār ir vesels pētīšanas vērts fenomens. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kur ir piesolīta atlīdzība un meitenes grib nopelnīt. Arī bez peļņas ir 101 iemesls, kādēļ viņas piekrīt. Piemēram, žēlums. Viņam taču tur ir grūti - Indijā vai Pakistānā. Viņam dzimtenē ir slima māte un sešas māsas, viņam ir jāpelna nauda un jāsūta ģimenei.
Latvietes ir apņēmušās izglābt pasauli?
Jā! Par to esmu pārliecinājusies ikdienā. Savā praksē esmu piedzīvojusi situācijas, kad sievietei, kura ir kļuvusi savam fiktīvajam vīram par kājslauķi un viņš to ir izmetis uz ielas vai arī piespiedis nodarboties ar prostitūciju, ir tomēr paveicies – viņa, paldies dievam, ir nokļuvusi atpakaļ Latvijā un iziet pie mums rehabilitāciju. Taču tad, kad es viņai saku, ka viena lieta, ko viņa varētu darīt, lai risinātu situāciju, ir atzīt šo laulību par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža, viņa sāk jautāt: «Bet, kas notiks ar vīru?» Es izstāstu, ka šis cilvēks zaudēs uzturēšanās atļauju tajā valstī un viņš tiks izraidīts. Un viņai paliek viņa žēl. Tas viss, neskatoties uz vardarbību, ko viņa ir piedzīvojusi.
Kaut kāds Stokholmas sindroma paveids?
Varbūt drīzāk fiktīvo laulību sindroms. Grūti pateikt. Vairākas reizes, dodoties uz semināriem speciālistiem stāstīt par cilvēktirdzniecību, esmu mēģinājusi salikt tabulā fiktīvo laulību veidus, un man vienmēr pietrūkst vietas – jo viņu ir daudz. Tas ir kā zīmēt dzimtas koku. Ir n-tie varianti un ceļi kā meitenes nonāk fiktīvo laulību valgos.
Visu interviju lasiet portālā APOLLO<<
 |
Zvanot uz diennakts Uzticības tālruni cilvēku tirdzniecības mazināšanai (+371) 28612120, ikviens var saņemt informāciju par nepieciešamo rīcību konkrētajā situācijā un izmantot to kā vienu no resursiem, ja ir nepieciešama palīdzība cilvēku tirdzniecības gadījumos Latvijā vai ārvalstīs. Zvani un meklē palīdzību! Pasargā sevi un savus tuviniekus! |
*Projekts «Biedrības «Patvērums «Drošā māja»» darbības atbalsta programma cilvēku tirdzniecības mazināšanai Latvijā», ko finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.
Informāciju publicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com
