Taču fiktīvās laulības ir tikai viens no cilvēku tirdzniecības daudzajiem veidiem, vēl ir prostitūcija un citas seksuālās ekspluatācijas formas, piespiedu darbs vai pakalpojumi, un arī tas vēl nav viss. Tādēļ arī "Patvēruma "Drošā māja"" informatīvie pasākumi ik gadu atšķiras, lai spētu uzrunāt un izglītot iespējami plašāku mērķauditoriju atbilstoši tābrīža aktualitātēm. Lai biedrībā atbalstu un palīdzību nāktos meklēt arvien mazāk cilvēktirdzniecības upuriem.
Par to LV portāla saruna ar biedrības "Patvērums "Drošā māja"" vadītāju SANDRU ZALCMANI.
Šā gada kampaņa ir jau ceturtā pēc kārtas. Kā ir mainījušies kampaņu uzstādījumi un uzsvari?
Kopš biedrības dibināšanas 2007.gadā strādājam ar cilvēktirdzniecības upuriem, un šobrīd esam vienīgā institūcija Latvijā, kas viņiem sniedz valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Kampaņas ir gana mērķtiecīgas - neapšaubāmi, ir jābūt pamatojumam, kāpēc jebkāds preventīvs pasākums tiek rīkots. Zināmā mērā kampaņas, protams, ir atkarīgas no pieejamā finansējuma, ko biedrībai šim nolūkam piešķir partneri – sociāli atbildīgi uzņēmumi. Pati pirmā – "Philip Morris International Latvia" atbalstītā kampaņa 2009.gadā izpaudās kā mazs banerītis sociālajos portālos. Tas bija pats sākums. Mūsu redzeslokā bija nonākušas daudzas meitenes pēc noslēgtām laulībām ar ārvalstu pilsoņiem, lielākoties trešo valstu valstspiederīgajiem. Mēs redzējām, ka šīs jaunās sievietes vispār nesaprot, ko šādas laulības nozīmē, ka tas nav biznesa darījums, bet gan cilvēka izmantošana, un sākām pievērst sabiedrības uzmanību tam, lai cilvēki neiekristu šajos cilvēktirdzniecības tīklos.
Cilvēki tajā brīdī redzēja tikai solījumus – iespēju izbraukt ārpus Latvijas, iegādāties kādas iekārotas mantas, nomaksāt parādus, kas tālaika vervētājiem bija tādi topa izaicinājumi. Sapratām, ka šis bizness patiešām plaukst un zeļ, un iesākto darbu turpinājām ar vērienīgu kampaņu "Fiktīvas laulības – slazds", cita starpā apgūstot četras teritorijas. Cilvēki, izbraucot no Latvijas, nonāk dzelzceļa stacijā, autoostā, lidostā un kuģu piestātnē ostā. Šajās vietās arī uzrunājām aizbraucējus. Tā bija ļoti veiksmīga kampaņa, jo vairāk nekā tūkstotim respondentu lūdzām arī aizpildīt anketas, lai uzzinātu, vai sabiedrība ir informēta, kas vispār ir fiktīvās laulības, varbūt zina kādu, kas tajās ir iesaistījies.
Mums par lielu pārsteigumu izrādījās, ka tiešām katrs trešais cilvēks pazina kādu, kurš šādas laulības ir noslēdzis. Tas nozīmē, ka ir daudz slēpto gadījumu, kā ikvienā kriminālā noziegumā, kur cilvēks tiek izmantots peļņas gūšanai. Nākamā lielā kampaņa bija "Atver acis" - kad skaidrojām par cilvēktirdzniecību kopumā, īpašu uzmanību pievēršot sadarbībai ar bibliotēkām.
Kāpēc bibliotēkas?
Izpētot, kur cilvēki, kam nav naudas, var izdrukāt biļeti, lai izbrauktu no Latvijas, un vispār iegūtu informāciju, sazinātos sociālajos tīklos, secinājām, ka nereti vienīgā iespēja ir vietējā bibliotēka. No vienas puses, tā ir gaišā saliņa, kur pieejams internets, kas dod cilvēkam iespēju gan veikt norēķinus, gan saņemt informāciju, no otras puses, varbūt arī vieta, kur dzīvē nepieredzējis cilvēks pieņem aplamus lēmumus. Kad bibliotekārus par to uzrunājām, viņi sākumā nebija sevišķi atsaucīgi, bet, kad izskaidrojām, ka viņi varbūt ir pēdējie, kas var cilvēkam dot padomu un atturēt no bīstama soļa, kā arī informēt par cilvēktirdzniecību, viņi saprata, ka patiešām var piedalīties šīs problēmas risināšanā.
Kampaņas ietvaros Rīgā norisinājās konference "Preventīvie pasākumi cilvēku tirdzniecības mazināšanā", kur savas zināšanas papildināja 52 bibliotēku vadītāji no daudzām Latvijas vietām, kā arī semināri reģionos. Pasākumu dalībnieki apliecināja, ka jauniegūtā informācija palīdzēs viņiem sniegt atbildes uz apmeklētāju jautājumiem par cilvēku tirdzniecības riskiem.
Pērnā gada kampaņā "Pārdota brīvība" uzsvaru likām gan uz fiktīvajām laulībām, gan piespiedu darbu. Sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka cietušās allaž ir sievietes, bet mēs kampaņas laikā centāmies to atspēkot - gan fiktīvās laulībās, gan piespiedu darbā ir iesaistīti abu dzimumu cilvēki.
Tādi gadījumi jūsu praksē ir zināmi?
Jā. Piemēram, visvienkāršākais – vīrietis Latvijā nespēj pietiekami labi nopelnīt, bet vēlas ģimeni finansiāli nodrošināt un tad izceļo uz ārvalsti, kur cer uz lielāku atlīdzību. Būvniecībā, lauksaimniecībā, cilvēku aprūpē – tādos pašos darbos, kādi mums šeit ir Latvijā, bet kur par to maksā salīdzinoši vairāk. Cilvēks tepat Latvijā, valodu nemācēdams un neko nesaprazdams, paraksta dokumentu angļu valodā un domā, ka ir noslēdzis līgumu ar darba devēju. Bet labākajā gadījumā tas ir pakalpojuma līgums, kurā teikts, ka ārvalstī viņam nodrošinās kādu konkrētu darbu ar noteiktu atlīdzību. To var izpildīt, var arī neizpildīt, aizbildinoties, ka situācija tikmēr mainījusies un solītā darba vairs nav. Citreiz vispār nekāda līguma nav un cilvēku nodarbina nelegāli. Bet viņš ir dzimtenē aizņēmies naudu, lai tiktu projām, ir rēķinājis, ka to atpelnīs un vēl iegūs kādus līdzekļus, ko aizsūtīt uz mājām. Vīrietim ir grūti pieņemt, ka situācija nav izveidojusies viņam labvēlīga. Tā cilvēks kļūst arvien atkarīgāks no izmantotājiem.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka cilvēktirdzniecība izpaužas ļoti dažādos veidos. Tostarp ir kalpība un oficiāla verdzība, jā, arī mūsdienās. Kalpojot kādam, tu varbūt arī saņem kādu nieku (visbiežāk šī nodarbe ir nelegāla), bet mājas uzkopšana nereti izvēršas vēl bērnu un mājdzīvnieku pieskatīšanā, seksuālu pakalpojumu sniegšanā – tātad par veselu kompleksu cilvēktirdzniecības izmantošanā. Ļoti reti ir gadījumi, kad cilvēku piespiež darīt tikai kaut ko vienu. Tā ir parādu verdzība, piespiešana veikt tādus darbus, kas ir pilnīgi pretrunā ar cilvēka vēlmēm.
Visu interviju lasiet http://lvportals.lv/viedokli.php?id=258286
Pārpublicēts ar LV Portāls atļauju.
Raksta pirmpublikācija LV portālā "Par likumu un valsti"