Lai arī Baltijas valstis ir tālu no nemieru skartajiem
reģioniem, tomēr arvien vairāk izjūtams patvēruma meklētāju skaita pieaugums.
Tā kā Latvija, Lietuva un Igaunija ir kaimiņvalstis, tās daudzu jautājumu
risināšanā meklē līdzīgas pieejas. Lai atrastu veiksmīgāko risinājumu bēgļu
integrācijas jomā, nevalstiskā organizācija „Patvērums „Drošā māja””,„Sorosa
fonds – Latvija” projekta „Palīdzi man palikt Latvijā!” un Eiropas Bēgļu fonda
(EBF) projekta „Es palieku Latvijā!” ietvaros ar Ārlietu
ministrijas atbalstu šā gada 19. maijā rīkoja starptautisku konferenci
„Patvērums – ko tas nozīmē Latvijā, Lietuvā un Igaunijā?”. Tās mērķis bija
apzināt reālo situāciju Lietuvā, Igaunijā un Latvijā, kā arī atbildēt uz šādiem
jautājumiem: vai bēgļiem, kuri ieguvuši tiesības palikt valstī, ir izveidota
integrācijas programma? Vai Baltijas valstis ir vai nav gatavas – uzņemt bēgļus
no citām valstīm?
Alvis Šķenders, „Patvērums „Drošā māja”” valdes loceklis: „Konferencē
sniegtā informācija atspoguļoja faktu, ka integrācijas problēmas visās Baltijas
valstīs ir līdzīgas. Tiesa, lietuvieši ir soli priekšā, jo ar reālām integrācijas
programmām strādā jau kopš 1997. gada”.
Alfredas Nezabitauskas, Bēgļu uzņemšanas centra pārstāvis pastāstīja, ka „vadošā integrācijas iestāde Lietuvā ir Bēgļu izmitināšanas centrs, bet atbalstu integrācijas jautājumos sniedz arī pašvaldības. Lietuvā ir definēti un sadalīti gan valsts, gan pašvaldību iestāžu pienākumi un tiesības, attiecībā uz bēgļu integrāciju. Tomēr pastāv arī problēmas - patvēruma meklētāju motivācija mācīties lietuviešu valodu ir ļoti zema, līdz ar to ir nepieciešams izvērtēt finanšu līdzekļu izmantošanu valsts valodas mācībām”.
Savukārt igauņu kolēģis Juhans Saharovs no NVO „Johannes Mihkelson
Centre” kā galvenās problēmas minēja bēgļu integrācijas programmas neesamību
Igaunijā, mazu izpratni par bēgļiem vietējo iedzīvotāju vidū, ierobežoto centra
darbinieku skaitu, kā arī centra ģeogrāfisko novietojumu - tas atrodas 200 kilometru
no galvaspilsētas. Viņš stāsta: „Johannes
Mihkelson Centre sniedz atbalstu patvēruma meklētājiem un turpina jau
iesākto darbu ar bēgļiem. Tas ļauj sasniegt labākus rezultātus integrācijas
jomā. Arī Igaunijā ir aktuāls motivācijas jautājums – kā mudināt patvēruma
meklētājus un bēgļus mācīties igauņu valodu, sadarboties ar palīdzību sniedzošo
institūciju”.
Kā svarīgāko
secinājumu Latvijai A. Šķenders uzsver: „Ir ļoti būtiski nodrošināt
integrācijas pasākumu nepārtrauktību un pēctecību. Pašreizējais finansēšanas
modelis liek pārtraukt uzsāktās atbalsta aktivitātes bēgļiem un personām ar
alternatīvo statusu, jo starp projektu ieviešanu ir pārrāvums no diviem līdz vienpadsmit
mēnešiem. Līdz ar to klientiem zūd atbalsts un parādās bezcerība un depresija.
Lai šo situāciju uzlabotu, piedāvājam „Patvērums „Drošā māja”” trīs gadu praksē
iegūtās zināšanas, lai Latvijas valsts pēc iespējas ātrāk varētu izveidot bēgļu
integrācijas programmu.”
EBF rīkotajos reģionālajos semināros biedrības speciālisti ir konstatējuši,
ka Latvijā kopumā ir ļoti atšķirīgi uzskati par bēgļiem vai arī šādas izpratnes
vispār nav. Līdz ar to ir daudz jāstrādā, lai nodrošinātu informāciju par
imigrantu integrācijas iespējām Latvijā.
Pēc
Pilsonības un migrācijas pārvaldes sniegtajiem datiem, kopumā šogad Latvijā
patvērumu lūgušas 70 personas, vienai personai piešķirts bēgļa, bet vēl sešām -
alternatīvais statuss. Salīdzinājumam: kopumā no 1998. gada Latvijā patvērumu
ir lūgušas 437 personas, no tām 30 personām piešķirts bēgļa statuss un 51
persona saņēmusi alternatīvo statusu. Pērn Latvija uzņēma arī piecas nepilngadīgas
personas, kuras Latvijā ieradās bez pieaugušo pavadības.
Pēc Igaunijas Iekšlietu ministrijas sniegtajiem datiem, kopš 1997. gada patvērumu Igaunijā lūgušas 226 personas, tai skaitā 2009. gadā – 36, 2010. gadā – 30 un 2011. gadā – jau 20 (uz 30.04.2011.). Patvēruma meklētāju vidū visvairāk ir personas no Krievijas, Afganistānas, Irākas, Turcijas, Baltkrievijas un Gruzijas.
Konferenci atklāj Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Andris Razāns (vidū).
Savu viedokli pauž kolēģis no Igaunijas - Juhans Saharovs (NVO "Johannes Mikhelson
Centre").
Apaļā galda diskusijā piedalījās Z.Zainuļins (Latvijas musulmaņu draudzes Savienība),
Džena Andersone (Latvijas Cilvēktiesību centrs), Kristīne Liepiņa (Izglītības Iniciatīvu
centrs), S. Zalcmane (Patvērums "Drošā māja"), N. Kubasova (Rīgas 15. vidusskolas direktore (nav redzama attēlā)).
Apaļā galda diskusijā aktīvi piedalās pārstāvis no Lietuvas - Alfredas Nezabitauskas, Bēgļu
uzņemšanas centra pārstāvis.