lv
LatvijaDrošā mājadažādiem cilvēkiem
Uzticības tālrunis cilvēku tirdzniecības gadījumos: +371 28612120

Starptautiska konference: Praksē iegūtā pieredze darbā ar bēgļiem ir izmantojama valsts integrācijas programmu izveidei

Ievietots: 22.05.2011
Lai arī Baltijas valstis ir tālu no nemieru skartajiem reģioniem, tomēr arvien vairāk izjūtams patvēruma meklētāju skaita pieaugums.





 


Lai arī Baltijas valstis ir tālu no nemieru skartajiem reģioniem, tomēr arvien vairāk izjūtams patvēruma meklētāju skaita pieaugums. Tā kā Latvija, Lietuva un Igaunija ir kaimiņvalstis, tās daudzu jautājumu risināšanā meklē līdzīgas pieejas. Lai atrastu veiksmīgāko risinājumu bēgļu integrācijas jomā, nevalstiskā organizācija „Patvērums „Drošā māja””,„Sorosa fonds – Latvija” projekta „Palīdzi man palikt Latvijā!” un Eiropas Bēgļu fonda (EBF) projekta „Es palieku Latvijā!” ietvaros ar Ārlietu ministrijas atbalstu šā gada 19. maijā rīkoja starptautisku konferenci „Patvērums – ko tas nozīmē Latvijā, Lietuvā un Igaunijā?”. Tās mērķis bija apzināt reālo situāciju Lietuvā, Igaunijā un Latvijā, kā arī atbildēt uz šādiem jautājumiem: vai bēgļiem, kuri ieguvuši tiesības palikt valstī, ir izveidota integrācijas programma? Vai Baltijas valstis ir vai nav gatavas – uzņemt bēgļus no citām valstīm?

Alvis Šķenders, „Patvērums „Drošā māja”” valdes loceklis: „Konferencē sniegtā informācija atspoguļoja faktu, ka integrācijas problēmas visās Baltijas valstīs ir līdzīgas. Tiesa, lietuvieši ir soli priekšā, jo ar reālām integrācijas programmām strādā jau kopš 1997. gada”.

Alfredas Nezabitauskas, Bēgļu uzņemšanas centra pārstāvis pastāstīja, ka „vadošā integrācijas iestāde Lietuvā ir Bēgļu izmitināšanas centrs, bet atbalstu integrācijas jautājumos sniedz arī pašvaldības. Lietuvā ir definēti un sadalīti gan valsts, gan pašvaldību iestāžu pienākumi un tiesības, attiecībā uz bēgļu integrāciju. Tomēr pastāv arī problēmas - patvēruma meklētāju motivācija mācīties lietuviešu valodu ir ļoti zema, līdz ar to ir nepieciešams izvērtēt finanšu līdzekļu izmantošanu valsts valodas mācībām”.

Savukārt igauņu kolēģis Juhans Saharovs no NVO „Johannes Mihkelson Centre” kā galvenās problēmas minēja bēgļu integrācijas programmas neesamību Igaunijā, mazu izpratni par bēgļiem vietējo iedzīvotāju vidū, ierobežoto centra darbinieku skaitu, kā arī centra ģeogrāfisko novietojumu - tas atrodas 200 kilometru no galvaspilsētas. Viņš stāsta: „Johannes Mihkelson Centre sniedz atbalstu patvēruma meklētājiem un turpina jau iesākto darbu ar bēgļiem. Tas ļauj sasniegt labākus rezultātus integrācijas jomā. Arī Igaunijā ir aktuāls motivācijas jautājums – kā mudināt patvēruma meklētājus un bēgļus mācīties igauņu valodu, sadarboties ar palīdzību sniedzošo institūciju”.

Kā svarīgāko secinājumu Latvijai A. Šķenders uzsver: „Ir ļoti būtiski nodrošināt integrācijas pasākumu nepārtrauktību un pēctecību. Pašreizējais finansēšanas modelis liek pārtraukt uzsāktās atbalsta aktivitātes bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu, jo starp projektu ieviešanu ir pārrāvums no diviem līdz vienpadsmit mēnešiem. Līdz ar to klientiem zūd atbalsts un parādās bezcerība un depresija. Lai šo situāciju uzlabotu, piedāvājam „Patvērums „Drošā māja”” trīs gadu praksē iegūtās zināšanas, lai Latvijas valsts pēc iespējas ātrāk varētu izveidot bēgļu integrācijas programmu.”

EBF rīkotajos reģionālajos semināros biedrības speciālisti ir konstatējuši, ka Latvijā kopumā ir ļoti atšķirīgi uzskati par bēgļiem vai arī šādas izpratnes vispār nav. Līdz ar to ir daudz jāstrādā, lai nodrošinātu informāciju par imigrantu integrācijas iespējām Latvijā.

Pēc Pilsonības un migrācijas pārvaldes sniegtajiem datiem, kopumā šogad Latvijā patvērumu lūgušas 70 personas, vienai personai piešķirts bēgļa, bet vēl sešām - alternatīvais statuss. Salīdzinājumam: kopumā no 1998. gada Latvijā patvērumu ir lūgušas 437 personas, no tām 30 personām piešķirts bēgļa statuss un 51 persona saņēmusi alternatīvo statusu. Pērn Latvija uzņēma arī piecas nepilngadīgas personas, kuras Latvijā ieradās bez pieaugušo pavadības.

Pēc Igaunijas Iekšlietu ministrijas sniegtajiem datiem, kopš 1997. gada patvērumu Igaunijā lūgušas 226 personas, tai skaitā 2009. gadā – 36, 2010. gadā – 30 un 2011. gadā – jau 20 (uz 30.04.2011.). Patvēruma meklētāju vidū visvairāk ir personas no Krievijas, Afganistānas, Irākas, Turcijas, Baltkrievijas un Gruzijas.

Konferenci atklāj Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Andris Razāns (vidū).

Savu viedokli pauž kolēģis no Igaunijas - Juhans Saharovs (NVO "Johannes Mikhelson

Centre").

Apaļā galda diskusijā piedalījās Z.Zainuļins (Latvijas musulmaņu draudzes Savienība),

Džena Andersone (Latvijas Cilvēktiesību centrs), Kristīne Liepiņa (Izglītības Iniciatīvu

centrs), S. Zalcmane (Patvērums "Drošā māja"), N. Kubasova (Rīgas 15. vidusskolas direktore (nav redzama attēlā)).

Apaļā galda diskusijā aktīvi piedalās pārstāvis no Lietuvas - Alfredas Nezabitauskas, Bēgļu

uzņemšanas centra pārstāvis.