Foruma pamatjautājumu varētu raksturot kā pāreju no „krīzes menedžmenta” pie ilgtermiņa visaptverošas stratēģijas ES migrācijas politikā. Vairāki referenti uzsvēra, ka migrācija ir normāls process, cilvēki ir pārvietojušies no savas izcelsmes vietas uz citu dzīvesvietu vienmēr. Jāsaprot arī, ka migrācija nav noziegums un tas attiecas ne tikai uz piespiedu migrāciju, piemēram, glābjoties no karadarbības zonas, bet arī uz migrāciju labāku ekonomisko apstākļu un darba meklējumos. ES kopumā, un katrai tās dalībvalstij atsevišķi, arī vienmēr ir bijusi migrācijas politika, tomēr jāatzīst arī, ka liela skaita patvēruma meklētāju ierašanās Eiropā pēdējo gadu laikā nozīmē, ka šis politikas būs daļēji jāpārskata un daudz kur nepieciešami uzlabojumi un jauni risinājumi. Foruma pamatievirzi tādējādi varētu raksturot vienā teikumā: „Kas derīgs un darbojas, to paturam, bet radām jaunas stratēģijas tur, kur tas nepieciešams.”
2015.gada 20.jūlijā divdesmit septiņas ES dalībvalstis, kā arī Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice, vienojās izvietot savās teritorijās vairāk kā 22 000 pārvietoto personu no trešajām valstīm, kurām ir nepārprotama vajadzība pēc starptautiskas aizsardzības. Patlaban tikai 0,003% no Eiropas iedzīvotājiem kopumā ir bēgļi, taču šis nelielais skaits nav vienmērīgi izvietots visā kontinentā, turklāt nav pamata domāt, ka patvērumu meklētāju skaits tuvākajā laikā samazināsies. Atsevišķas dalībvalstis ir uzņēmušas patvēruma meklētājus gadiem ilgi, tomēr ES pārvietošanas programma, kas ir minētās vienošanās rezultāts, ir pirmais visām dalībvalstīm kopīgais un koordinētais ES pasākums. Līdz ar to iesaistīšanās šajā programmā nav tikai „bēgļu krīzes”, kā to mēdz dēvēt plašsaziņas līdzekļos, risinājums, bet arī jautājums par ES solidaritāti. Valstis, kas šo vienošanos ir parakstījušas, bet joprojām praksē atsakās patvēruma meklētājus uzņemt, var rēķināties ne vien ar citu dalībvalstu nosodījumu, bet arī ar sankcijām nākotnē.
Pārvietošana pati par sevi ir tikai daļa no uzdevumiem, ar ko Eiropas sabiedrībām jāsaskaras, jo nepieciešams nodrošināt arī pamatpakalpojumus personām, kuras nesen ieradušās konkrētās valstīs, kā arī jādomā par nākotni – patvēruma meklētāju atgriešanu viņu izcelsmes zemēs, kad krīze tajās būs beigusies, vai arī integrāciju jaunajās mītnes zemēs, ja viņi vēlēsies tajās palikt. Vairāki runātāji uzsvēra, ka Eiropas valstis, kur pēc desmit vai divdesmit gadiem gaidāms nopietns darba spēka trūkums, ir tieši ieinteresētas, lai ievērojams skaits imigrantu izvēlētos palikt Eiropā un integrētos to darba tirgū. Valstu institūcijas vienas nevar veikt visu nepieciešamo ne pakalpojumu piedāvājuma, ne plašākas integrācijas jomā, tāpēc nepieciešama intensīva nevalstisko organizāciju iesaiste.
Foruma plenārsēžu un darba grupu diskusijas skāra trīs jautājumu lokus. Pirmkārt, drošu un legālu patvēruma meklētāju migrācijas procesu. Nav noslēpums, ka lielu daļu migrācijas no Tuvajiem Austrumiem kontrolē cilvēku kontabandisti - tas ir dzīvībai bīstami, un vairāk kā puse no izceļotājiem Eiropu vispār nesasniedz. 90% no migrantiem ir maksājuši kontrbandistiem. Migrācija ir relitāte, un tai ir jābūt likumīgai, drošai, cilvēka cieņu nepazemojošai un cilvēktiesības neierobežojošai.
Otrkārt, forumā daudz uzmanības tika veltīts pamatpakalpojumu (mājoklis, nodarbinātība, izglītība, veselības un sociālie pakalpojumi) nodrošināšanai imigrantiem. Praksē, pakalpojumu apjoms, ko imigrants var izmantot, ir tieši saistīts ar viņa uzturēšanās statusu. Tam mainoties, mainās arī viņa saskarsme ar pakalpojumu sniedzējiem. Šajā ziņā būtiska ir gan pakalpojumu sniedzēju koordinēta darbība, gan pakalpojumu izmantotāju informētība. Daudzās dalībvalstīs šajā ziņā ir novērotas problēmas, kas tālāk kļūst par sociālās spriedzes avotu. Par vienu no būtiskākajiem veiksmīgas integrācijas priekšnoteikumiem forumā tika atzīmēta visu iesaistīto dienestu, pašvaldību un nevalstisko organizāciju sadarbība. Pakalpojumu nodrošināšana, saprotams, ir dārga, taču jāuzskata par efektīvu ilgtermiņa investīciju, jo tai būtu ekonomiski jāatmaksājas kaut vai tādēļ vien, ka tiek paplašināta nodokļu maksātāju bāze – pieņemot, ka imigranti pilnvērtīgi iesaistīsies darba tirgū, kā arī izmantos pakalpojumus, kurus sniegs vietējie piegādātāji (piem., valodu apmācības speciālisti, dzīvokļu izīrētāji un tml.). Latvijas situācija šajā ziņā ir tālu no optimālās, jo nav noslēpums – vairums no pārvietotajām personām valsti ir atstājušas un par jauniem nodokļu maksātājiem nākotnē nekļūs.
Treškārt, būtiska foruma tēma bija sociālais klimats un migrācijas tēmas reprezentācija plašsaziņas līdzekļos un vispār publiskajā telpā. Šeit bieži valda satraukums. Vai imigranti neatņems mums darba vietas? Vai nedzīvos uz mūsu rēķina? Vai neapdraudēs mūsu kultūras identitāti? Savukārt patvēruma meklētāju vidū valda bažas – vai mītnes zemē mūs pieņems? Vai tur būs droši? Tādas bažas ir saprotamas, tās nav jāignorē, bet jāapspriež. Taču ar tām ir viegli manipulēt un populisma pieeaugums Eiropas politikā ir tam visskaidrākā liecība. Abpusējo bažu kliedēšanā nav labākas receptes par informētību. Migrāciju regulējošais likumdošanas ietvars un ES politika ir jāskaidro, fakti ir jāsniedz tikai un vienīgi patiesi un precīzi, turklāt tas jādara regulāri un bieži. Stereotipi un mīti ir jākliedē visās iesaistītajās pusēs. Ciešāks kontakts, kas ļauj labāk iepazīt citam citu, kā arī izskaidrošanas darbs abos virzienos, ir pierādīti instrumenti savstarpējas uzticēšanās būvēšanā. Visbeidzot, mūsdienu „imigrācijas izaicinājumu” Eiropas valstu sabiedrībām var izteikt vienkāršā formulā: „Ja esat uzņēmuši – iesaistiet! Ja esat ieradušies – esiet gatavi iesaistīties!”
Viedoklis tapis projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.