Pirms dažām dienām norisinājās vienas no vakariņām latviešu ģimenē. Šoreiz mazliet citādas, jo tikās ģimenes nevis, lai iepazītos, bet, lai atzīmētu 2 gadu draudzību. Namamāte bija mūsu biedrības cilvēks – Kurzemes koordinatore Līga Krēsliņa. Dodam vārdu Līgai, jo neviens labāk par viņu neizstāstīs šos notikumus.
“5. marts ir tā diena, kad vēlā tumsā pie mūsu mājas vārtiem apstājās mašīna ar Ukrainas numura zīmēm. No tās izkāpa tētis Maksims, trīspadsmitgadīgā meita Aņa, piecgadīgais dēls Daņils, mamma Tatiana ar 6 mēnešus veco dēlēnu Dāvidu uz rokām. Tonakt viņi pēc 3 diennakšu ilga ceļa bija ieradušies Liepājā, bēgot no kara. Viņi pie mums nodzīvoja gandrīz gadu. Iepazinām viens otru, kopā gājām cauri visam adaptācijas procesam – ārsti, izglītības iestādes, darba meklējumi, pirmā palīdzība un viss pārējais. Visu to gadu pavadījām daudz laika kopā. Sarunās. Atpūtā dārza pirtiņā. Svinējām svētkus kopā. Lai ne mirkli viņi nejustos vieni. Pēc gada mudinājām viņus meklēt pastāvīgu dzīvesvietu, jo mērķis bija palikt Latvijā. Kopš viņi dzīvo savā dzīvoklī, nereti ejam ciemos viens pie otra.
Šajā reizē tiekoties, izbaudījām dārza pirtiņu, un vakaru turpinājām sarunājoties par "tad un tagad". Aņai nu jau 15 gadi, šogad beigs 9. klasi. Brīvi runā latviski. Bet, jautājot, ja rīt karš beigsies, vai atgrieztos Ukrainā, viņas atbilde ir – nē. Viņa savu nākotni redz šeit. Jau izvēlējusies skolu, kur turpināt mācības pēc 9. klases. Daņils (7 gadi) mācās 1. klasē. Latviešu skolā. Kautrējas runāt latviski, bet skolotāji nav norādījuši, ka skolā ar to būtu problēmas. Ukraiņu alfabētu un rakstību nezina. Viņam pietrūkst vecvecāku, kuri palikuši Ukrainā. Savukārt mazais Dāvids, divarpus gadus vecs, nemaz nezina, kas ir Ukraina. Apmeklē latviešu bērnudārzu. Pirmos vārdus runā latviski. Ar viņu var pilnībā runāt latviski. Visu saprot. Vecāki smejas, ka dažreiz prasa Aņai, lai tulko, ko Dāvids saka, jo viņš saka latviski, bet vecāki tik labi vēl nepārzina latviešu valodu. Ģimene šeit ir iedzīvojusies un neplāno atgriezties Ukrainā, jo tur vairs nav, kur atgriezties…”
Šis ir draudzības stāsts, šis ir nelaimes stāsts, šis ir cerību stāsts. Turpinām organizēt vakariņas Latvijas ģimenēs.
“Vakariņas Latvijas ģimenē” ir viens no pasākumiem projektā “Cilvēks paliek cilvēks”, kuru biedrība “Patvērums “Drošā māja”” īsteno ar ASV Valsts departamenta finansiālu atbalstu.
